Sv, 22.12.2024.
Laika ziņas
Horoskopi
Komanda
Reklāma
Noteikumi
Par TVNET+
RUS
Šodienas redaktors:
Krista Garanča
Iesūti ziņu!

Jaunā dziedātāja Elizabete Gaile: "Kad 18 gados uzrakstīju savu pirmo dziesmu, sapratu, ka man ir, ko teikt" (3)

Foto: TVNET
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
CopyDraugiem X Whatsapp

Talantīgā un daudzsološā dziedātāja Elizabete Gaile ir tikai savas karjeras sākumā, bet jau paspējusi priecēt klausītāju ausis ar pāris emocionālām dziesmām. Intervijā TVNET viņa pastāstīja, ka agrāk vai vēlāk laidīs klajā albumu, pie kā sākusi darbu.

Šovasar radio skan tava visai lipīgā dziesma “Kas aiz krūtīm sēž” - pastāsti, par ko tā ir.

Es teiktu, ka tā ir par sajūtām un domām, kad tev patīk kāds cilvēks, bet tu to neatklāj, vēloties, lai viņš pats to saprot. Man liekas, ka tas ir raksturīgi daudziem, tajā skaitā man, ka, iespējams, bieži tiecies ar cilvēku un daudz sarunājies, bet pats neko nedari, jo... kā skan piedziedājumā: “Te, kas aiz krūtīm sēž, slēpjas, domā un vēl cer, ka nesāpēs.” Ja tu pateiksi, kā jūties, ko darīs viņš? Šī nav dziesma par mīlestību un traku iemīlēšanos, bet gan kaut ko vairāk abstraktu.

Kā radās šī dziesma?

Tā tapa sadarbībā ar DJ Rudd "Latvijas Mūzikas attīstības biedrības / Latvijas Mūzikas eksports" organizētajā dziesmu rakstīšanas nometnē ''RIGaLIVE''. Gan šī, gan mana iepriekšējā dziesma latviešu valodā “Atbildi” radās tieši tur. Pieteikties šai nometnei ir bijis viens no maniem visu laiku labākajiem lēmumiem – tur es iepazinu daudzus mūzikas industrijas darboņus. Aizgāju mājās ar divām dziesmām!

Tavi iepriekšējie singli bija angļu valodā – kāpēc pārgāji uz latviešu valodu?

Es dziesmas angļu valodā rakstu joprojām, jo tajā ir vieglāk izteikties, bet, manuprāt, nav pareizi domāt, ka latviski ir grūtāk rakstīt – vienkārši ir jāiemācās. Jā, pirmās dziesmas ir angliski, bet, ja es vēlos darboties un izsisties Latvijas mūzikas tirgū, man vajag dziedāt latviski. Es par to ļoti priecājos, jo man ļoti patīk mūsu valoda un VAR ļoti skaisti uzrakstīt dziesmas, tikai jāstrādā pie tā. Arī mana nākamā dziesma būs latviešu valodā.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Te skaisti saule rietēja Līgo vakarā!

A post shared by Elizabete Gaile (@elizabete_gaile) on

Ja esi sākusi aktīvi strādāt pie dziesmām, tad jau top arī albums?

Ir plānots izdot minialbumu jeb EP. Tajā būs dziesmas gan latviešu, gan angļu valodā.

Kamēr notiek darbs pie albuma, tu esi ieguvusi politologa diplomu!

Jā! Mans un politikas stāsts sākās vidusskolā, kad pieteicos Eiropas Jauniešu parlamenta (EJP) sesijai – mani arvien vairāk sāka interesēt, kas notiek pasaulē. Tad es vēl nezināju, ka mūzika man varētu kļūt tik svarīga kā tagad.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Bachelor’s degree in Political Science! ?

A post shared by Elizabete Gaile (@elizabete_gaile) on

Joprojām uzskatu, ka sākt studēt politoloģiju bija tiešām labs lēmums, jo šo trīs gadu laikā es ļoti daudz ko ieguvu, tajā skaitā spēju domāt kritiski. Turklāt pašas studijas mani iedvesmoja rakstīt dziesmas – kad seko līdzi politiskajām aktivitātēm, tu attīsti daudzpusīgumu un rodas jaunas sajūtas un idejas, par ko rakstīt.

Mūziķim ir ļoti svarīgi interesēties par apkārt notiekošo, lai varētu radīt. Rakstīt tikai par mīlestību ir forši, bet... dziesmu “The Way Back Home” rakstīju, kad ziņās arvien vairāk parādījās informācija par teroraktiem. Es arī, protams, sekoju tam līdzi. Man ir daudzi draugi, kuri dzīvo ārzemēs, un viņiem šie draudi bija salīdzinoši tuvu. Tas lika aizdomāties, ko tas mums nozīmē.

Tu savas universitātē iegūtās zināšanas jau esi lietojusi darbā Īrijas vēstniecībā.

Jā, esmu strādājusi vēstniecībā un joprojām iesaistos projektos. Tas ir interesants stāsts, kā tur nokļuvu. 2016. gadā nodarbojos ar ielu muzicēšanu, uzstājos kopā ar draudzeni. Vienu vakaru pie mums pienāk kāds vīrietis un prasa, vai mēs esam ieinteresētas dziedāt “Splendid Palace” filmu festivālā. Protams! Jauniem mūziķiem tā ir izcila iespēja. Vēlāk, pateicoties šiem sakariem, tiku arī pie prakses vēstniecībā!

Liekas, ka šīs divas nozares ir gandrīz nesavienojamas, tik dažādas, bet tas mani pilnīgi noteikti ir tikai pilnveidojis un attīstījis.

Es, protams, zinu, ka vienā brīdī vajadzēs izvēlēties, uz ko dzīvē koncentrēties, bet, kamēr varu savienot, daru abas lietas. Jūtu, ka mūzika arvien vairāk sāk kļūt par prioritāti, jo tagad katru dienu ceļos ar domu: ko es varu šodien izdarīt, lai nokļūtu tur, kur vēlos?

Un kur tu vēlies nokļūt?

Mans tuvākais mērķis ir atrast sevi kā mākslinieci, izveidot savu identitāti, imidžu, saprast, tieši kā vēlos skanēt. Viss par un ap tēlu. Es ļoti, ļoti ceru arī uz solokoncertu, albumu. Tā kā rakstu arī angliski, noteikti tēmēšu arī ārpus Latvijas robežām. Man ir svarīgi, ka apkārt ir cilvēki, kas ir mērķtiecīgi un tādējādi mani iedvesmo.

Dažreiz pietiek tikai parunāt ar kādu cilvēku, kurš pats daudz strādā, lai sasniegtu savu mērķi, lai rastos apziņa, ka jā, viss taču ir kārtībā, vienkārši jādara un būs.

Skaidrs, ka tu daudz strādā, bet tev, protams, patīk arī atpūsties – tu kā liela Džeimsa Beja fane piektdien, 12. jūlijā, biji uz Eda Šīrana koncertu, kur viņš bija viens no iesildītājiem.

Visu to dienu es biju ļoti patīkami satraukta. Tad, kad uzzināju, ka viņš būs Latvijā, biju tik priecīga! Es viņam sekoju jau kopš pirmajiem hitiem “Let It Go” un “Hold Back The River”. Ir nedaudz smieklīgi par kaut ko tik ļoti fanot, bet man ļoti patīk viņa personība, mūzika, patiesums. Esmu daudz skatījusies intervijas ar viņu, mazos, akustiskos video sociālajos tīklos. Ir lietas, kuras nemaz nevar tik viegli izskaidrot, kāpēc tā. Bet jā, kad redzēju viņu uzstājamies, trīs reizes apraudājos. [Smejas.] Tik forši, ka vari par kaut ko tā priecāties! Bieži cilvēki apslāpē savas emocijas un domā - nē, labāk būšu piezemētāks, rezervētāks. Man liekas, ja esi priecīgs, tad izrādi to! Kāpēc ne? Edu gan es jau biju dzirdējusi pagājušajā gadā Stokholmā, jo man likās, ka viņš neatgriezīsies Latvijā tik ātri.

Man koncerti nozīmē daudz, jo es pēc tam vēl ilgu laiku jūtos uzlādēta.

Kas vēl tevi uzlādē un dod radošo enerģiju?

Apsveru domu hobija līmenī nodarboties ar jāšanu. Nesen biju aizceļojusi līdz Īrijai, un man bija iespēja izjāt ar zirgu gar kalniem. Ļoti iepatikās. Tā ir kā meditācija. To pusotru stundu esot uz zirga, es biju pilnībā atslēgusies no ikdienas. Līdz šim, kad bijis nepieciešams izvēdināt galvu, braucu uz lauku mājām, spēlēju klavieres vienatnē, lasu grāmatas... jūtu, ka jāšana tiešām varētu kļūt par izcilu veidu, kā atpūsties no visa.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Horse riding to become my new hobby! ???#travelireland #horseriding

A post shared by Elizabete Gaile (@elizabete_gaile) on

Tik patīkami, ka kaut kas tā pēkšņi pozitīvi pārsteidz mūsu aizņemtajā ikdienā.

Jā – un negaidot. Tas, ko esmu sapratusi... es kādreiz daudz gaidīju, arī no cilvēkiem. Tad, kad pārstāj gaidīt, jūties daudz labāk. Tas ir iemesls tam, kāpēc es pati tagad jūtos daudz labāk nekā pirms tam. Strādāju, blakus ir mani tuvie cilvēki, meklēju veidus, kā sevi attīstīt. Ja ir kāda brīva diena, es nevaru dzīvot bezdarbībā.

Tieši bezdarbība un produktivitātes trūkums jau ir tas, kas liek justies slikti. Kad darām, tad viss notiek. Es vairs nezinu, ko es bez mūzikas darītu.

Klasesbiedri mani jau kopš pamatskolas atceras kā meiteni, kas visu laiku gāja un dziedāja. Tolaik man vēl nebija tāda doma, ka būšu dziedātāja. Apstākļu sakritības rezultātā nonācu pie Adriana Kukuvasa uz vokālo nodarbību – kad pie viņa sāku iet, mācēju dziedāt tikai kā korists. Man bija 12 gadi, un viņš teica: “Ja tu turpināsi cītīgi stādāt, 18 gados tu dziedāsi jau ļoti labi.” Viņš un vēl citi pedagogi mani mācīja, līdz attapos, ka dziedu labi. Interesanti bija mājās, kad visu laiku dziedāju un brālis Andrejs no blakusistabas bieži aizrādīja, lai beidzu dziedāt, bet ar laiku jau sekoja lūgumi uzdziedāt. [Smejas.]

Kad 18 gados uzrakstīju savu pirmo dziesmu, sapratu, ka man ir, ko teikt.

Uzskatu, ka ir svarīgi parādīt savu personību, iedot klausītājam kaut ko no sevis. Kaut vai tas pats Džeimss Bejs – viņš stāsta par savu pieredzi. Nevis dzied par stāstu, kas citiem varētu patikt, bet par sevi. Šādi izlikt savas sajūtas uz paplātes ir bailīgi, jo cilvēks, par ko konkrētā dziesma rakstīta, var arī saprast, ka tā ir par viņu. Bet tur jau ir tā sāls un labākā lieta mūzikā – patiesums. Cilvēki jau mūs klausās, lai dzirdētu mūsu stāstu.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Kaut kur augstu starp mākoņiem un klinšainiem kalniem!

A post shared by Elizabete Gaile (@elizabete_gaile) on

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Elza Jēkabsone.

Raksta foto
Foto: #SIF_MAF2019
Komentāri (3)
CopyDraugiem X Whatsapp

Tēmas

Lasītākais šobrīd
Top raksti
Uz augšu