Lai arī mūziķi paši to neuzsver un uzmācīgi neatgādina, šogad aprit 20 gadi, kopš klausītāji pazīst elektroniskās popmūzikas apvienību “Lali Puna” no Bavārijas.

2004. gadā par grupu rakstījām arī TVNET slejās.

Tikpat apaļa jubileja varētu tikt svinēta arī pārliecinošajam mūziķu pieteikumam “taustāmā” formā – debijas albumam “Tridecoder”, ko daudzi klausītāji, tostarp vieni no lielākajiem faniem – grupas “Radiohead” mūziķi, atminas joprojām, un kurš griežas ne vienā vien atskaņotājā arī 2019. gadā. “Lali Puna” ir Valērijas Trebeljāras (Valerie Trebeljahr) Vailhaimā Augšbavārijā savulaik aizsākts projekts, kura nosaukums to apliecina – tas tulkojams kā “Valērija no Busanas”, no mūziķes dzimtās pilsētas Korejā. Ilgu laiku un vairākus albumus bez Valērijas “Lali Puna” muzicēja arī Kristofs Brandners (Christoph Brandner), Florians Cimmers (Florian Zimmer) un Markuss Ahers (Marcus Acher). Iespējams, pateicoties pēdējam, kurš zināms arī kā neatkarīgās rokgrupas “The Notwist” līderis, bija brīdis, kad abi kolektīvi tika uzlūkoti kā tandēms. Mūziķi piedalījās viens otra ierakstos, devās kopīgās turnejās un lielā mērā “turēja Minhenes skatuvi”. Ar pēdējiem ierakstiem “Two Windows” un “Being Water” Valērija ar kolēģiem Kristofu un Kristianu Haisu (Christian Heiss) atgādina par sava veida jaunu sākumu. “Lali Puna” izklausās deju grīdām draudzīgāka, kādaprāt sasaucas ar kolēģu “Caribou” vai pat “Mount Kimbie” daiļradi, taču joprojām ir mazliet kautrīga, nedaudz introverta un drusku pazemīga.

“Tā neesmu es, nekas nenāk no manis. Esmu kā šablons, sempleris – es radu mūziku, jo mūziku klausos un rakstu vārdus, jo lasu,” savu lomu kolektīvā kūtri raksturo Valērija.

Lali Puna "Deep Dream"

tļñá

Projekts, parādība, kolektīvs – grūti stāstīt citiem par “tļñá”, par kuru viņš vai viņi paši negrib runāt nemaz, ja neskaita ierakstus un visai retas uzstāšanās koncertos. Proti, joprojām ir noslēpums, vai aiz saīsinājuma “tumšā pagātne gaišā nākotne” krievu valodā slēpjas viens vai vairāki mūziķi, vai viņu izcelsme ir Lādogas ezera krasti Krievijas un Somijas pierobežā vai tomēr kāda vieta Rietumeiropā. Un kā “tļñá” mūziku dēvēt – ambients tehno, jungle vai reivmūzika? Oficiālā atbilde ir strupa – koncerti mēdz būt sviedraini. Vai mīlīgi.

Noklausies albumu.

Phlox

Kaut arī kopš 1999. gada, kas uzskatāms par “Phlox” dibināšanas gadu, kolektīva sastāvs ir mainījies, un joprojām koncertos un ierakstu sesijās tiek pieaicināti dažnedažādi viesmākslinieki, lielāko daļu apvienībā muzicējošo saista ciešās saites ar “MKDK” – džezroka un avangarda mūzikas izdevniecību, kas reizē ir arī bezpeļņas organizācija un mākslinieku un mūziķu kustība, kurai piederīgie allaž migrējuši starp vairākiem žanram un idejai piederīgiem kolektīviem. Šobrīd “Phlox” sastāvā muzicē saksofonists Kalle Kleins (Kalle Klein), basģitārists Raivo Proso (Raivo Prooso), taustiņinstrumentālists Pēru Helenurms (Pearu Helenurm), bundzinieks Madis Zilmers (Madis Zilmer) un perkusionists Kristo Rots (Kristo Roots). Kopš šī sastāva nostabilizēšanās kolektīva mūzika vienubrīd kļuva vairāk improvizacionāla, vietumis pilnībā dekonstruējot pašu iepriekš radītās kompozīcijas, vietumis apzināti izvairoties no jebkā, kas atgādinātu par ritmisku skaņdarbu uzbūvi vai harmonijām. Līdz ar trešo studijas ierakstu “Rebimine + voltimine” (2007) un tam sekojošajiem “Talu” (2010) un “Vali” (2013), “Phlox” mūzika kļuvusi tiešāka. Tāda, kuru varētu saukt par “noteiktu” un uzskatīt par smagnējam fusion piederīgu. Arī svaigākais veikums – albums “Keri”, atgādina par mūziķu vēlmi joprojām dauzīties un trokšņot. Neatkarīgi no savas atrašanās vietas žanru klasifikatorā.

Ņikto

Rīgas grupa “Ņikto” ir mūzikā pārvērsta 20. gadsimta sākuma krievu dzeja un Ņujorkas no wave eksperimentu ideoloģiskais turpinājums savienojumā ar avangarda džezu un doom metālu. Tā ir poētiska, nervoza un nemierīga mūzika, kuras jēga ir nojaušama jau no balss intonācijām vien, pat neieklausoties vārdos.

“Sarežģītas, šķiet, nebeidzamas kompozīcijas ar nemitīgi mainīgiem ritmiem, un arī dziesmu tekstus krievu valodā grupas solists Aleksandrs Aleksandrovs izdzied nesamāksloti izteiksmīgās intonācijās, relaksētiem, tikko sadzirdamiem čukstiem mijoties ar izmisuma pilniem kliedzieniem un plosot elektriskās ģitāras stīgas, kad liekas, ka skaļruņi vai bungādiņas tūliņ eksplodēs. Bundzinieks Matīss Akuraters un basģitārists Māris Rupainis spēlējot visu laiku Aleksandru vēro, jo šķiet, ka viss notiekošais tiek improvizēts uz vietas, kas patiesībā ir ideālā sajūta koncertā – iespaids, ka šādi nospēlēt var tikai vienreiz –, un tā tas vismaz daļēji arī ir, jo “Ņikto” koncerti pagaidām nenotiek tik bieži, lai vajadzētu sākt atkārtoties. Un, ja tā arī notiktu, diez vai tas viņiem pašiem vairs būtu interesanti,” laikrakstā “SestDiena” pirms laika kādu no grupas koncertiem atcerējies Uldis Rudaks.