Uldi, mēs bieži vien sabiedrībā dzirdam cilvēku viedokļus, ka latviešu valoda salīdzinājumā ar citām pasaules valodām ir nabadzīga. Vai tu kā cilvēks, kura pamatdarbs ir teksta veidošana, radīšana un pārnešana no valodas uz valodu, vari tam piekrist?

Nevaru atbildēt, kāpēc tāds uzskats pastāv, – nezinu. Tomēr tas, ko saprotu, ir, ka katrā valodā īpaša loma ir gramatikai, un gramatikā un gramatiskajās formās ir zināms skaistums, skaistuma konservācija un koncentrācija. Tur, kur atkārtojas gramatiska konstrukcija, tiek vērsta uzmanība uz kādu dzīves vai valodas faktu, un tam ir hipnotizējošs spēks. Lielākoties ieradums ir no skolas laika ir uztvert gramatiku kā netēlainu. Tomēr gramatikai ir arī sava tēlainība, un to var pamanīt tikai tad, kad to uzsver. Tā mēs, piemēram, jūtam, ka tuvojas stāsta kulminācija vai kaut kas dramatisks.

Latviešu valodas morfoloģija ir samērā pirmēja un pirmatnēja. Tās iespējas, kas ir mūsu valodā, atšķiras no iespējām, kas pastāv, piemēram, ķīniešu, persiešu, angļu un citās īsti analītiskās valodās. Latviešu valoda ir diezgan sintētiska jeb tāda, kuras gramatiskajā formā ir diezgan daudz informācijas. Mūsu valodā katrs vārds pats par sevi ir apgādāts ar tādām kā atsperīgām kājām – tas var dejot pats par sevi. Vārdi ir suverēni. Tajos ir daudz izteiksmes iespēju. Katrs vārds var izpausties dažādā gramatiskā noskatījumā, un katrā no tiem ir cita stilistiskā pielietojamība – vienā vietā tas der, citā neder. Tā ir zināma valodas bagātība.

Piemēram, spāņu valodā vārds sevi iegūst tikai tad, ja tam visapkārt ir spoguļi, ja viņš pamostas kaut kur starp citiem vārdiem. Vārdu par vārdu padara tā pozīcija teikumā. Faktiski tur vārds ir teikums. Savukārt īpaši koncentrēta ir arābu vai senebreju valoda. Tur vienā vārdā ir visa informācija, kas ir vajadzīga teikumam. Latviešu valoda ir diezgan tuvu indoeiropiešu stāvoklim, kas ir uz to pašu modi – kā grieķu, latīņu, lietuviešu, vairumā slāvu valodu, krievu, ukraiņu, baltkrievu, čehu un citās.

Tad, tavuprāt, latviešu valoda ir bagāta?

Jā, protams, ka bagāta ir bagāta – ļoti bagāta. Vienīgais, ko var piebilst, ir, ka latviešu valodai nav tik plašs pielietojums tekstos, sadzīvē un valsts kancelejā kā lielo impēriju valodām. Ir funkcijas, kurās latviešu valoda nav, tā teikt, izaicināta pierādīt savu lokanumu. Terminoloģija nonāk latviešu valodā sekundāri. Ko tu padarīsi – arī rūpniecībā produkti sākumā tiek ražoti lielākās zemēs, un pēc tam mazākām zemēm ir jārēķinās ar situāciju. Par valodas nabadzību tas neliecina. Katrai valodai ir sava biogrāfija.

Nabadzīga nav. Bagātība ir izmantošanas iespējas, un bagātība pati par sevi latviešu valodā pieejamie resursi – plaša gramatikas izteiksmju iespēja un brīvība izmantot dialektālās formas, kas ir lielāka nekā daudzām lielajām valodām. Nu omulīgi es jūtos latviešu valodā.

Tu šodien esi viens no prasmīgākajiem vārda meistariem Latvijā. Kā tu nonāci līdz vēlmei spēlēties ar valodu?

Es vārda meistars? Nē! Jebkuram bērnam uzprasi! Spēja un vēlme spēlēties ar valodu viņam ir desmit reizes lielāka nekā viss rotaļīgam onkulim. Arī jebkurš tenkotājs un klaču pastala nevar vairāk par trešdaļu nodot no tā, ko viņš ir noklausījies Durskas tirgū.

Tas pats attiecas uz citām valodas izpausmēm, un tāpat ir ar jebkuru no mums. Kad lasot kaut kas iejūsmina, tad gribas paņemt to grāmatu, to vietiņu, to dzejolīti, to atrasto rokrakstu, to vietu vēstulē un, tā teikt, palielīties, padalīties ar savām izjūtām un ar to, kas tev pieder. Tā teikt, vairāksolīšanā pārdot kaut vecmammai vai mazmeitai. Ar tulkošanu un atdzejošanu jau faktiski ir tāpat. Tikai tur starpā iekrīt papildu problēma – tas, ar ko gribas dalīties, ir citā valodā.

Kā šodien atceros dienu, kad, vēl skolnieks būdams, biju samācījies čehu valodu. Man iepatikās čehu poēma par aklu krievu matemātiķi, kurš, pateicoties mammas gādībai, pārvar savu trūkumu un apgūst zinības un zinātni. Tāda drāma un reizē arī stāsts par puikas un mammas attiecībām. Aizraujoša tēma, bet čehiski! Gribēju vecmammai tādā aizkustinošā veidā celt priekšā, tāpēc es viņai čehiski lasīju un, kā mācēdams, arī tulkoju. Tā, gluži neviļus es ķēros pie tulkošanas – ar vēlmi parādīt savu atklājumu konkrētam cilvēkam.

Tulkotājs ir tāds priekšā lasītājs. Viņam gribas padalīties un palepoties ar to, ko viņš zina un ko viņš ir pārdzīvojis.

Tik vien ir no tās tulkošanas – dalīties ar citiem tajā, kam esi ticis klāt, pateicoties vārdnīcai vai laimīgam gadījumam.

Kuras ir tās grāmatas, kas veidojušas tavu interesi par literatūru? Varbūt ir kāda, kas palikusi īpaši prātā no bērnības vai dzīves laikā lasītajām?

Selmas Lāgerlēvas “Kristus leģendas”, Kafkas “Process”, Vislavas Šimborskas dzeja, Korāns un daudzas citas. Selmas Lāgerlēvas “Kristus leģendas” ir vienkāršas, bērnišķīgas un savā bērnišķīgumā tik patiesas… Kad vecmāmiņa man pirmo reizi lasīja tās priekšā, man bija četri gadi. Līdz šim brīdim, kad mazbērniem lasu, sāku šņaukāties un atceros, ka tajā vietā jāšņaukājas. Es emocionāli esmu atbruņots šīs grāmatas priekšā – uzreiz deguns slapjš.

Kāpēc Kafkas “Process” palicis atmiņā, nezinu, grūti teikt. Tas ir pārliecinošs pasaules iracionālisma un tāda modelējoša svešuma atspoguļojums. Man vienmēr ir licies, ka Kafka mobilizē un neuzliek padoties svešajam un uzspiestajam, bet gan izlasīt, aizvērt, saņemt spēkus un kļūt patstāvīgam un spēcīgam – nebūt kā Kafkas varonim.

Vislavas Šimborskas dzejas atklāšana man bija īsts brīnums. Kad lasīju pirmo reizi, tūlīt rakstīju no armijas mājiniekiem, lai dabū man no Polijas grāmatiņas ar Šimborskas dzeju. Neņemos teikt, kāpēc – tāpēc, ka tā ir īstenība. Tāpēc, ka Dievam patīk. Tāpēc, ka Dievs nobrīnās, ieraudzījis, ka tāda strīdniece, tikpat talantīga kā Viņš, pastāv Viņam blakus.

Daudz kas palicis atmiņā, nezinu pat, ko vēl piebilst. Ik pa brīdim man šis un tas sagādā pārsteigumu.

Video intervija. Uldis Bērziņš.