Aktrises neapmierinātas, ka viņas neaicina filmēties pašmāju kino

FOTO: LETA

​Aktrise Ieva Aleksandrova-Eklone sociālajos tīklos paudusi neapmierinātību ar to, ka nav uzaicināta filmēties pašmāju vesternā “Kur vedīs ceļš” un viņu nesauc uz kastingiem.

“Skatoties visuresošos "postus" par jauno latviešu vesterna tapšanu, saprotu, ka esmu totāli izkritusi no aktieru aprites. Jā, zinu - radošajās profesijās visi cenšas strādāt ar tiem, ko jau paši iepazinuši radošā procesā, vai ar zvaigznēm, kas garantē naudas pieplūdumu.. Loģiski. Pārkāpjot savus principus - neuzbāzties nevienam ar savu personu - filmas kastinga aģentūrai nosūtīju info par sevi un savām prasmēm, jo - tā ir latviešu filma ar zirgu piedalīšanos un man ir pietiekoša pieredze ar zirgiem gan sacensībās, gan kino.. Nesaņēmu nekādu atbildi.

Oki - pieņemu - esmu par resnu, par tievu, par vecu, par jaunu vai arī mans ģīmis nav vesternam domāts.. Bet nu vismaz - kaut kādu atbildi gribētos saņemt.. Neslēpšu - nedaudz kremt.

Prieks par kolēģiem, kuri "veselu mēnesi apguvuši jāšanas prasmes", jo filmās, kur piedalījos iepriekš, man aktierus vajadzēja "uzsēdināt uz zirga" pāris treniņos. Mēnesis ir nedaudz vairāk par pāris treniņiem, un labi, ka filmēšanā (vismaz Latvijā) izmanto zirgus, uz kuriem aktieri trenējās. Bet zirgs ir dzīvnieks, un diez vai mēneša laikā var iemācīties prasmes reaģēt uz zirga sabīšanos, lekšanu sāņus vai "rodeo", ja kaut kas zirgucim neiepatīkas. Jācer, ka tiks izmantoti dublanti ar prasmēm, lai aktieriem un zirgiem nebūtu jāpiedzīvo lieks stress. Bet atgriežoties pie kastingiem.. Kā tagad reāli notiek atlases? Patiešām pašiem ir jāuzbāžas un jāreklamē sevi - redz, māku to un šito? Kāds var man atbildēt?” raksta Eklone.

Pēc šā ieraksta publiskošanas viņas viedoklim pievienojās arī Vita Baļčunaite: “Ieva, lieliski Tevi saprotu. Vienīgā reize, kad tiku uzaicināta uz kastingu latviešu filmā, bija reize, kad rezultātā no visām meitenēm visas atlases galvenai sieviešu lomai izgājām mēs ar Ingu Alsiņu. Tā bija filma “Sapņu komanda 1935”. Toreiz lomai izvēlējās Ingu, un man ir patiešām prieks par kolēģi. Stāsts gan ir par citu. Saprotu, ka subjektīvais faktors, saprotu, ka sabiedrībā esmu radījusi mazliet panaivas meitenes ar “puķēm” tēlu, neskatoties uz to, ka teātrī savulaik spēlēju visas vadošās dažādu tipāžu lomas, tai skaitā savu skatītāju atzinību guvušo monoizrādi, kurā izspēlēju 4 dažādu sieviešu prototipus, Stellu no “Ilgu tramvaja” (Tenesija Viljamsa), Ketrinu no “Ardievas ieročiem” (Hemingveja) u.c. Aizgāju no teātra štata vietas, jo fiziski nebija laiks darboties neatkarīgos projektos.

Tagad, kad teorētiski varētu atrast laiku kino pasauli pielāgot, savienot ar esošajām ikdienas norisēm, mūziku un pasākumu vadīšanu, uz kastingiem aicinājumu nav.

Un, izvērtējot notiekošo, var sacīt, ka producenti, režisori uz kastingiem aicina aktierus, ar kuriem viņi jau ir pieraduši strādāt jau daudzu gadu ilgumā, vai arī jaunos aktierus, lai kino pasaulē ievirzītu “jaunas” sejas. Mēs, savukārt, paliekam kaut kur pa vidu. Un Tu neesi vienīgā aktrise, kura par šo runā. Arī citi kolēģi ir neizpratnē, kāpēc viņus neuzaicina uz kastingiem. Es par šo gan vairs necepos. Pieņemu kā faktu.”

Savu viedokli šajā jautājumā pauda arī aktrise Dārta Daneviča: “Hmm, es saprotu Tavu skatpunktu, bet arī es neesmu jaunajā filmā, Guna Zariņa un Arturs Skrastiņš arī nav, tāpat kā desmitiem citu aktieru.

Aktieru atlase ir un allaž būs dziļi subjektīva, un, jo ātrāk iemācīsimies to neuztvert personiski, jo labāk.

Par zirgiem runājot - jebkura prasme ir pluss, bonuss aktierim, bet es neatbalstu aktiera izvēli tieši kādas prasmes dēļ, jo mūsu profesija ir NOSPĒLĒT, ka mēs esam kāds cits un protam/darām/zinām ko citu. Nevienam taču nešķiet dīvaini, ka mēs neprotam kādu specifisku svešvalodu, akcentu, neesam profesionāli slidotāji, lokšāvēji vai frizieri, vai ne? Tādēļ esam aktieri, ka varam šo prasmi NOSPĒLĒT. Man šķiet, atlases mūsdienās arvien notiek divos veidos - caur kastingu bāzēm, aicinot pretendentus, un caur režisora komandas pašizvēlētu cilvēku loku. Man personīgi nešķiet, ka tu būtu par resnu vai vecu, nedomāju, ka tāds bija arī režisora apsvērums. Vēl vairāk, tā kā mans draugs filmējas šajā projektā, neredzēju lomu sarakstā nevienu sievieti virs 30, galvenā varone ir Sandras Kļaviņas skolas vecuma meita, un šai lomai mēs abas esam par vecu, lai cik labi arī jātu. Tā ka - viss ir labi!”

Uz augšu