““Paklau, viņiem ir laivas! Ko tu saki par nakti uz laivas?” - Kaspars sērfojot airbnb, iesaucas, pārtraucot sarunas ceļmalas kafejnīcā. “Tad braucam uz Nidu, ja?” - dedzīgais čalis, kuru saucu par savu vīru, vēl piebilst, gaidot manu apstiprinājumu. Atbildu, ka varam palikt arī uz laivas, izmaļot domās atmiņas par savu jūras slimību. Vien dažas stundas vēlāk aizmiegam laimīgi jūras ieaijāti, cieši saspiedušies kopā un pārliecinoši piekrītot, ka doma nakšņot uz jahtas bijusi lieliska.
Ik pa brīdim cēlos sēdus, lai caur mazajiem sānlodziņiem saskatītu cerīgās bāku ugunis, apstiprinot sev faktu, ka joprojām esam ostā nevis aiznesti kaut kur atklātā jūrā.
“Tomēr šis rīts uzausa kā svētība, atkal mierīgi aijājot laiviņu un mūs pašus. Galva tik skaidra un domas dzestras, ne miņas no raizēm par jaunas nedēļas sākumu. Kaut biežāk mēs prastu teikt jā citādajam, tas var atvērt, ko pavisam jaunu un nepieredzētu,” viņa piebilda.
Virsnīte šogad jau paspējusi aizbraukt, piemēram, uz Itāliju, Maroku un Angliju.