20. gadsimta 20. gados triumfē inženierija un jauni izgudrojumi. Sākot ar Tomasa Edisona fonogrāfa patentēšanu 1877. gadā arī mūzikas instrumentu vēsture piedzīvo virkni jaunu, ar elektrības palīdzību darbināmu instrumentu rašanos. Viens no pirmajiem elektroniskās mūzikas instrumentu aizsācējiem ir Tadeuša Keihila (Cahill) 1897. gadā izgudrotais telharmonijs. Neskatoties uz instrumenta grandiozo izmēru un lielo svaru (200 tonnu!), mūzika, kas tika radīta uz šī instrumenta un tālāk izplatīta ar telefona līniju palīdzību, nebija ilgdzīvojoša. Telefona sakari cieta no telharmonija traucējumiem, un paša instrumenta radītās skaņas kvalitāte bija nosacīta. 1908. gadā uzņēmums bankrotēja. Šodien nav saglabājies neviens telharmonijs. 20. gados tiek izgudrota virkne citu elektroinstrumentu – trotoniums (1928), Marteno viļņi (1928), teremins (1920) u. c. Šo instrumentu popularitāte gājusi citu ceļu, un mēs varam atrast tos gan avangarda komponistu repertuārā, gan 21. gadsimta elektroniskās mūzikas pasaulē. Daudzi komponisti ir iedvesmojušies no tehnoloģijām un pat ar tām sadarbojušies, un turpina to darīt arī šodien.

Teremins ir melodisks instruments ar vismaz divām ar pusi oktāvām. Tas sastāv no korpusa (sākotnēji tas tika izgatavots no koka) ar divām metāla antenām (viena horizontāla, otra vertikāla). Pirmā antena ļauj mainīt tonalitāti, bet otrā antena ļauj pielāgot vēlamo skaļumu. Teremina spēle no sākuma var šķists ļoti vienkārša, bet patiesībā ir gana sarežģīta. Instrumentālists atrodas ar seju pret tereminu. Labā roka paralēli pa vertikālo antenu rada kustības,  kas nosaka nošu augstumu, taču kreisās rokas kustība uz horizontālās antenas (cilpas formā) ļauj kontrolēt skaļumu. Šīs divas antenas darbojas atkarībā no attāluma no rokas līdz antenai. Žestu vadība (labās rokas pirkstu salocīšana vai atlocīšana, nedaudz to pārvietojot) ir svarīga, lai radītu nemainīgu skanējumu un attīstītu diapazonu. Kreisajai rokai ir jābūt orientētai precīzā punktā virs izliektās antenas, kur sāk skanēt skaņa, un pēc tam plašā kustībā jāvirzās augšup un lejup, lai palielinātu vai samazinātu skaļumu.

Krievijas teremina virtuoze Lidija Kavina domā: “Lai spēlētu tereminu, jums jābūt mazliet trakam. Tas, kas ir jauks un īpašs attiecībā uz teremina skaņu, ir tā nedrošība, cilvēcība, ievainojamība. Šis vājums padara to stipru”. Citā intervijā Lidija paskaidro, ka, spēlējot tereminu, spēlētājam neizveidojas “mehāniskas atmiņa”, nav savienojuma starp instrumentu un rokas vai pirksta pozīciju, kā tas ir citiem instrumentiem. Vienīgā spēlētāja orientācijas avots ir atskaņotāja auss. Tas ir iemesls, kas padara elektroniskā trokšņa skaņu tik dzīvu, tikpat spontānu un tik neaizsargātu kā pati cilvēka psihe.

Gadu gaitā teremins tiek piemērots dažādiem mūzikas stiliem, taču vislielāko popularitāti tas ieguvis šausmu filmu mūzikā. 1945. gadā komponists Miklošs Roza to izmanto Alfrēda Hičkoka filmas “Apmātais” (Spellbound) skaņu celiņā. Tāpat šī instrumenta īpašo skaņu, kas līdzinās gan čellam, gan cilvēka balsij bija iecienījis viens no sliktākajiem šausmu filmu režisoriem Eds Vuds (Ed Wood). 1966. gadā teremins tiek izmantots grupas Beach Boys singlā Good Vibrations, taču lielākoties teremins tiek izmantots, lai radītu fantastisku atmosfēru.   Alberts Glinskis savā grāmatā " Theremin: ETHER MUSIC AND ESPIONAGE" atzīmē, ka tieši Edgars Varēzs ir pirmais, kurš izmanto tereminu, lai radītu neierastas skaņas mūzikā. 1934. gadā Varēzs komponē skaņdarbu “Ecuatorial”, kas paredzēts 2 tereminiem, balsij, 4 trompetēm, 4 tromboniem, klavierēm, ērģelēm un sitaminstrumentiem ar sešiem izpildītājiem.

Neskatoties uz to, ka teremins intriģēja noteiktu sabiedrības daļu, instruments neguva komerciālus panākumus. RCA modeļa ieviešana nebija komerciāla veiksme, no vienas puses, ekonomiskās krīzes dēļ, kas sekoja pēc 1929. gada, no otras puses, jo instrumentu izrādījās ārkārtīgi grūti spēlēt.

Teremina popularitāte ir bijusi epizodiska, kopš 50. gadiem tas saistīts ar fantastisku atmosfēras radīšanu, lai paspilgtinātu zinātniskās fantastikas filmas. Tas aizrauj klausītāju, lai arī lielākoties skatītājiem teremina skaņa liekas smieklīga.

Lai gan 20. gadsimta pirmajā pusē elektroniskie instrumenti vēlējās būt līdzīgi tradicionālajiem instrumentiem, šis instruments atvēra muzikālo jaunradi arī citām iespējām, ļaujot izlauzties no šīs tradīcijas un radīt jaunu “muzikālo ainavu”. Mūsdienās daži moderni mūziķi to pārņem “tehno” izskatā, un teremins atkal dzirdams ne tikai klasiskās mūzikas koncertos, bet arī Trentemoller, Zazie un citu skaņražu kompozīcijās.