Neglītuma estētika

Neuzskatu, ka pilsētā ikkatra virsma būtu individuāli jāmarķē, jo citādi tiktu diskriminētas cilvēka tiesības uz brīvu izpausmi. Man ir īpaši žēl aprakstītās nacionālā romantisma ēkas, jo no šūnakmens, kas bieži izmantots šo namu apdarē, noņemt uzpūsto krāsu ir teju neiespējami. Tāpat arī piekrītu “izsisto logu” teorijai, ka dažāda antisociāla uzvedība rada iedzīvotājos gan nedrošības sajūtu, gan vilkmi uz lielākiem likuma pārkāpumiem.

Grafiti var kalpot par pazīmi, ka apkārtne netiek pietiekami uzraudzīta un ir palaista savā vaļā.

Vispārējai izpratnei par grafiti un tamlīdzīgām parādībām talkā var nākt ne tikai vietas konteksts, bet arī zināma humora izjūta un spēja novērtēt neglītuma estētiku. Grafiti jeb tieši burtu rakstīšana savā būtībā nav iecerēta kā kaut kas smuks. Piemēram, patikai pret krāsas notecējumiem ir vēsture no Ņujorkas vilcienu saloniem, kad rakstīšanai vēl tika izmantoti paštaisīti marķieri, kas mēdza notecēt, ļaujot te saskatīt ārējas līdzības ar abstrakto ekspresionismu. Švīkaini turpu-šurpu izkrāsotie burti atsevišķos gadījumos mēdz būt nemākulīgas haltūras vai dzēruma rezultāts, taču lielākoties tas tāpēc, ka darba tapšanas laiks un krāsas daudzums konkrētajā situācijā ir bijis ierobežots. Dažs uzraksts, tēlu atveids vai infantila piezīme savā neveiklībā var lieti piestāvēt izraudzītajai videi un papildināt to – gan kā līdzspēlētājs tās apbružātajam paskatam un netīrībai, gan kā mūsdienu laikmeta uzslāņojums, kas tapis tieši tik pat egoistiskā veidā kā daži labi vēsturisko ēku dekoratīvie elementi.

Ielu mākslas “ziedu laiki”

Rīgas grafiti vēsturei netrūkst pētniecībai interesanta materiāla. Pārsvarā tas saglabājies vairs tikai fotofiksācijās, tomēr daļa joprojām ir atrodama arī pilsētvidē. Mums ir pašiem savs sienu izpausmju šūpulis, simbols un piemineklis vienkopus - Maskavas forštates tramvaju tunelis, kur hrestomātiskā krāsošana notika astoņdesmito-deviņdesmito gadu mijā. Lai arī to iespējams vērtēt kā atsevišķu parādību, kas uzsākās pati par sevi un tāpat arī beidzās, tunelis noteikti ir bijis grūdiens tālākajām ielu mākslas izpausmēm. Proti, tuneļa komplicēto zīmējumu wild style estētika kādā brīdī tika apjausta kā vizuāli vecmodīga. Tamdēļ ap esošās tūkstošgades sākumu Rīga piedzīvoja burtu rakstīšanas eksploziju. Tā laika raženākie autori - Faro, Saki, Sēne u.c. - ir aktīvi joprojām, apliecinot, ka grafiti nav tikai pārejoša tīņu ālēšanās fāze, bet ir dzīvesveids. No divtūkstošo gadu vidus nāk arī populārais Kiwie, kurš izvērsās figurālu tēlu atveidē, kas būtiski atšķīrās no burtu rakstīšanas. (Te vietā atgādināt,  ka par grafiti tiek dēvēta tikai burtu rakstīšana, savukārt uz dažādu tēlu atveidi tiek attiecināts plašākais “ielu mākslas” jēdziens.)

Tulkojot pilsētzīmes.

Divtūkstošo gadu otrā puse ielu mākslas ziņā Rīgai ir bijusi viskrāšņākā. Aktualizējās stencili, plakāti, uzlīmes un objekti, apspēlējot gan sociālpolitiskas tēmas, gan dodot vaļu asprātībām. Šo visu rīdzinieki bija iemīlējuši visvairāk, tādējādi arī uzrādot galveno ielu mākslas atšķirību no grafiti – kodētu komunikāciju ne tikai pašu darboņu lokā, bet publiskajā telpā uzrunājot sabiedrību kopumā. Un tad tas viss pēkšņi apdzisa… Esošo gadu desmitu būsim nodzīvojuši ar jaunpienākušiem grafiti autoriem, aktīviem/daļēji aktīviem senākiem darboņiem, figurālajā žanrā strādājošiem legāliem māksliniekiem, kā arī dažādu tekstu rakstītājiem. Dažnedažādi uzraksti, protams, ir bijuši klātesoši arī iepriekš - piemēram, tāda kāpņu telpu klasika kā sex, лох, The Prodigy, Nirvana, Metallica utt. Savukārt tagad manāmāka ir tendence uzrakstiem kalpot kā saturiski izvērstākam komentāram. To labi var redzēt arī Tallinas ielas kvartālā, kur izstādīti pilsētvidē atrasti, neona izkārtnēs pārnesti uzraksti.

Nemitīgi mainīgā seja

Nu jau būs aizritējuši vairāki gadu desmiti kopš Rīgā figurē dažādas mainīgas pilsētzīmes. Cauri gadiem mainījušies arī to vaibsti. Piemēram, divtūkstošo gadu vidus izpausmju vizuālajās formās dzīvi sajūtams tā laika Andrejsalīgums. Savukārt kāds pēdējo gadu autors uzskatāmi izvēlējies darboties laikmetīgi trešīgās aprisēs. Paplašinājies ir arī grafiti lietotāju loks. Tradicionāli grafiti saistāms ar hiphopa kultūrtelpu, esot vienam no hiphopa kultūras stūrakmeņiem līdzās repošanai, dīdžejošanai un breikdansam. Hiphopa mūzika savā skanējumā būtiski ir mainījusies - pārslīdot no boom bap ritmikas uz trap triolēm un kā subkultūra izšķīdusi, sasniedzot popkultūras patēriņa apmērus. Nu hiphopu klausās arī “vidējais” jaunietis, papildus kultivējot arī šīs mūzikas žanra savulaik ieviestos sociālos kodus, bet ne vairs tādēļ, lai uzsvērtu savu atšķirīgumu, bet tieši pretēji - iekļaujoties izplatītāko urbāno tendenču straumē. Un attiecīgās krāsojumu izpausmes uz Rīgas sienām tam visam plūst līdzi. Uzskatāmi taču redzams cik ļoti koncentrēti ir aprakstīta tieši Skolas iela un Miera ielas apkaime.

Aizejošo gadu desmitu neapšaubāmi caurstrāvojuši ir sociālie tīkli un interneta pieejamība vispār. Līdz ar to būtiski mainījusies arī grafiti dzīve. Internets vairs nav tikai atsevišķa vietne, kur noteiktās lapās ievietot pašu uzņemtos attēlus. Anonīmajiem ielu autoriem internets sniedz īpašu atgriezenisko saikni ar saviem darbiem - iespējams daudz plašākā apjomā atrast skatītāju uzņemtus attēlus un arī palasīt komentārus. Ir vairākas iniciatīvas, kas dokumentē un apkopo arī dažādas Rīgas grafiti un ielu mākslas aktualitātes. Digitālā vide ir kļuvusi par jaunu darbošanās, komunikācijas un sevis pasniegšanas veids. Grafiti un ielu mākslu tādējādi iespējams “mārketingot” un arī pārdot. Atsevišķi darboņi gan šķietami ignorē digitālo dimensiju, bet gan jau tāpat monitorē liecības par sevi interneta plašumos. Pateicoties tieši sociālajiem tīkliem grafiti un ielu mākslas izpausmmes ieplūst pārējā vizuālās kultūras paletē, nosacīti kļūstot par urbāno dekoratīvismu - gan globālo tendenču līmenī, gan vietējo influenceru un vidusmēra lietotāju profilos. Pat ja ļaudis ir masveidā sākuši fotografēties pie šādiem lokāltūrisma krāsu objektiem un neko daudz nesaprot par fonā redzamo, tas tik un tā apliecina patiku pret tiem kā pret stilīgu pilsētnieka dzīves stila aksesuāru. Iespējams, grafiti ir kļuvis tautiskāks un tauta atvērtāka pret grafiti. Pilsētzīmes un iedzīvotāji allaž mijiedarbojas.

microRIBOCA

Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) starpgadu programma “microRIBOCA” ir veltīta tādiem mākslas projektiem, kas rosina domāt par pilsētnieku ikdienas gaitām, saziņas kodiem ielu sadzīvē un publiskās ārtelpas kultūrsociālo potenciālu. Programma piedāvā starpnozaru pieredzē balstītus publiskās mākslas projektus un urbānās pētniecības pastaigas un citus pasākumus, sniedzot rīdziniekiem sociālās iesaistes rīkus, kas noderīgi kopīgās pilsētvides revitalizācijai. Septembrī un oktorbrī sadarbībā ar KONG elektroskūteriem un grafiti entuziastu Rihardu Bražinski, "microRIBOCA" piedāvā ekskursijas pa Rīgas apkaimēm, kas ļaus iepazīt ielu mākslu, grafiti un citas radnieciskas izpausmes pilsētvidē kopsakarībā ar pilsētas sociālo ikdienu un subkultūru mainīgo dabu.  

Tūru datumi

29. septembris plkst. 17.00 – 20.00

2. oktobris plkst. 19.00 – 22.00

5. oktobris plkst. 22.00 – 02.00