/nginx/o/2019/09/30/12610555t1hf54b.jpg)
TV šova "Latvijas princese" uzvarētāja, divu meitu mamma un kādreizējā dūla Katrīna Puriņa-Liberte, kura šovasar kļuva par ginekoloģi, absolvējot Rīgas Stradiņa universitāti, intervijā žurnālam “Una” pastāstīja, ka novērojusi – mūsu valstī būt mediķim nav viegli.
“Es nevienu brīdi nekritizēšu Latvijas mediķus, jo uzskatu, ka viņi dara prātam neaptveramu darbu, bet netiek finansiāli novērtēti. Redzu, ko dara māsas nodaļā un kā izdeg ārsti, strādājot milzīgas slodzes. Par mediķi var sūdzēties visi, kam nav slinkums, bet mēs, mediķi, nevaram sūdzēties nevienam. Kā es gribētu redzēt ārstus un māsiņas uz žurnālu vākiem!
Es stāvēšu un kritīšu par Latvijas medicīnu. Es ļoti mīlu Latviju, bet dažreiz nemīlu politiķus, kas lemj par situāciju valstī.
Mēs zinām, cik darbavietās strādā ārsts rezidents, kuram vairs nav 22 gadi, kuram ir ģimene. Lai to pabarotu, viņam jāstrādā piecās darbavietās,” tā jaunā vecmāte.
Tāpat viņa atklāja, ka tagad kā dūla darbojas vairs tikai izņēmuma kārtā: "Šobrīd kā dūla nestrādāju, izņemot īpašas ģimenes, kurām šo gadu laikā esmu kļuvusi gandrīz par ģimenes locekli, un mana loma dzemdībās vairs nav stāsts par dūlošanu. Viņiem vajag mani nevis kā dūlu vai ārsti, bet kā Katrīnu."
Kā jau ziņots, jūlijā, iegūstot diplomu, viņa sociālajos tīklos faniem atklāja, cik grūti bijis sasniegt savu sapni: “Tikai mani svarīgākie cilvēki - mana brīnišķīgā ģimene, zina, kāds patiesi bija ceļš, lai es kļūtu par ārsti. Tas noteikti bija ceļš, kurā varēja ieraudzīt, ka šķēršļus un pārbaudījumus var pārvarēt tikai ar lielu mīlestību un mērķtiecīgu nepadošanos šajā ceļā uz sava sapņa piepildīšanu.
Tie, kuri mani pazīst ilgāku laiku, atceras, ka Rīgas Stradiņa universitātē es iestājos nebūt ne vieglākajā savas dzīves periodā, īsāk sakot - man bija ļoti maz no tā, kas man ir tagad, bet man bija neaptverami liela ticība tam, ka tieši tas ir īstais mirklis, lai noticētu sev, savam sapnim un saviem spēkiem.
Toreiz man bija divi mazulīši uz rokām, toreiz es dzīvoju vienā istabā ar visu iedzīvi pie vecvecākiem, toreiz man nebija ne ienākumu, ne profesijas, toreiz man bija piedzīvota liela vilšanās un zaudējumi daudz dažādās dzīves sfērās... taču man ir viena īpašība, kura man šajā ceļā palīdzēja - ja es kaut ko esmu ieņēmusi galvā - mani apturēt ir ļoti grūti.
Man ir ļoti svarīgi publiski pateikt paldies savai ģimenei. Man ir svarīgi pateikt, cik man tas ir bijis nozīmīgi, ka nevienu brīdi mana ģimene nav par mani šaubījusies. Man ir svarīgi pateikt paldies, ka viņi nekad man nepārmeta, ka mans ceļš ir nedaudz atšķirīgāks no pārējiem, pie tam, arī temps ir citādāks.
Man ir svarīgi pateikt paldies manai MAMMAI, kura uzklausīja mani katru reizi, kad es biju ievainojama un telefonklausulē šņukstēju par dzīves netaisnību, citu cilvēku viedokli un kolokviju atzīmēm - viņas stiprinājums ir spēcīgākais, kādu esmu saņēmusi jebkad. Mana mamma ir apbrīnojamākā Sieviete uz šīs Zemeslodes. Man ir svarīgi pateikt paldies maniem vecvecākiem, kuri bija blakus manām meitām tik daudz brīžos - dienās un naktīs, veselībā un slimībā, svētkos un vasaras mēnešos - kad man bija kolokviji, sesijas, eksāmeni. Mome un Vectēti - jūs esat vienreizēji un neaizvietojami Cilvēki manā dzīvē. Man ir svarīgi pateikt paldies manām meitām - Beatrisei un Šarlotei. Jūs esat uzaugušas uz anatomijas grāmatām, kopā ar mani izkrāsojušas simtiem šūnu histoloģijas zīmējumos, spēlējušās ar galvaskausu un citiem kauliem. Aizraujoša bērnība. Esmu pateicīga par sapratni, izvēloties mani par savu mammu.”
