:format(webp)/nginx/o/2019/11/15/12742513t1h9f76.jpg)
Jau 14. un 15. decembrī starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā notiks viens no pasaulē lielākajiem sporta deju festivāliem "Baltic Grand Prix 2019". Gatavojoties šim notikumam, uz sarunu aicinājām sporta deju treneri, tiesnesi un sacensību vadītāju Aleksandru Kurusovu.
Kā tu pievērsies dejošanai?
Dejot mani aizveda vecāki. Man šausmīgi nepatika, vairākas reizes atmetu ar roku un teicu, ka nedejošu, bet viņi nelikās mierā, jo bija viens ļoti nopietns iemesls – kad biju maza, man starp ceļiem, kājas turot kopā, varēja izmest bumbu! Ejot es daudz aizķēros aiz savām kājām un kritu. Šo situāciju vajadzēja labot – viens no risinājumiem bija sporta dejas. Pēc trešā mēģinājuma man iepatikās partneris, un tas kļuva par sākumu manam garajam dzīves ceļojumam!
Es pat nevaru īsti pastaigāt uz augstpapēžu kurpēm, bet tu vari dejot tajās! Kā var noturēt līdzsvaru un vēl izskatīties tik graciozi?
Augstpapēžu kurpes mums, dejotājām (arī bijušajām, kā es) ir ērtāki apavi nekā čības. Un tā tiešām ir. Protams, kad jāstāv un jātiesā sacensības no astoņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā uz 12 centimetrus augstiem papēžiem, uz dienas beigām, nenoliegšu, ka kājas var sākt just, pēc tam prasās relaksējoša pēdu masāža. Bet citādāk – augstpapēžu kurpes ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Izskatās taču arī labi, vai ne? Ikdienas darbā, trenējot dejotājus, gan nepieciešamas cita veida kurpes – zemas un stabilas.
Vai kādreiz gadās nokrist, griežoties mežonīgā dejā uz augstiem papēžiem?
Kā saka – var nokrist septiņas reizes, bet piecelies astoņas. Neesmu perfekta, bieži krītu – krītu visas septiņas reizes, bet noteikti pieceļos astoņas! Galvenais – mācēt saprast un pieņemt savas kļūdas, mācīties no tām.
Kā zināms, viss maksā naudu – cik dārgs ir šis sports un kas jāņem vērā tiem, kas vēlas sākt ar to nodarboties?
Ak, šis ir jūtīgs jautājums...
sporta dejas noteikti nav tas lētākais sporta veids, bet atkal – viss atkarīgs no tā, cik “dziļi” vecāki vēlas tajā iekulties.
Bet pateikšu vienu – jo dziļāk esi tajā iekšā, jo grūtāk tikt ārā. Tas ievelk. Viss maksā naudu – treniņi, kas ir gan kopējās gan individuālās nodarbības, stundas pie ārzemju treneriem, nometnes, braucieni, kostīmi, kosmētika... Bet ziniet, kas ir visdārgākais mūsu sporta veidā? Nervi. Tie jāsaudzē, jo, kā mēs zinām, tos dabūt atpakaļ nevar... ar jaunu kleitu un kurpēm ir vienkāršāk. Bērnu vecāki mūsu sportā veidā mūsdienās ir īpaši jūtīgi un prasīgi. Tas ir labi, bet tikai dažreiz liekas, ka treneris neesi tu, bet gan bērna mamma vai tētis! Gribas paņemt krēslu, apsēsties un apmainīties lomām. Taču, tas viss saprotams, jo katrs vēl savam bērnam to labāko un cenšas “palīdzēt”.
Man mamma un tētis, kas es dejoju, arī vienmēr bija blakām, atbalstīja, palīdzēja, uzmundrināja, par ko es viņiem abiem būšu mūžam pateicīga. Liels paldies viņiem, ka toreiz bija tik uzstājīgi un neatlaidīgi. Pateicoties viņiem mana dzīve ir tāda, kāda tā ir. Es negribētu mainīt pat sekundi no tā, kas piedzīvots līdz šai dienai. Mīlu viņus no sirds! Paldies!
Latvija tevi iepazina šovā “Dejo ar zvaigzni” - kādas ir tavas mīļākās atmiņas par šo projektu?
Jā, “Dejo ar zvaigzni” bija īpašs periods manā dzīvē. Ļoti īpašs. Mana dzīve pēc tā krasi mainījās. Nevarētu teikt, ka tā palika labāka vai sliktāka – drīzāk citādāka. Košāka. Šis bija neaizmirstams laiks. Divi mēneši bez apstājas, pilni ar kreativitāti, idejām, negulētām naktīm, uztraukumu un svētdienu tiešraidēm... uh! Tagad atceros ar smaidu! Man patika viss. Es izbaudīju katru momentu. Psiholoģiski tas nebija nemaz tik grūti. Jā, bija kritieni, bet bija arī lidojumi, it īpaši, kad mēs redzējām, ka skatītājiem patīk tas, ko mēs ar Lauri Reiniku darījām. Gandarījuma sajūta – tas ir īpašs prieks, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu. Kad tu redzi, ka esi novērtēts un jūti milzīgu atbalstu, gribas darīt vēl un vēl...
Kā tev ar šova partneri Lauri Reiniku izdevies palikt draugiem un uzturēt tik labas attiecības?
Labas attiecības ar Lauri Reiniku... nu, tās nav tikai labas attiecības – viņš ir mans labākais draugs uz dzīvi. Šis ir viens no maniem lielākajiem ieguvumiem. Nauda nāk un iet, bet emocijas, draudzība, uzticība ir tas, kas paliek. Un mums tā ir. Es vispār uzskatu, ka draugu nemēdz būt daudz. Īstos varu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, un Laurim noteikti ir viena no augstākajām vietām tajā plaukstā! Nevaru iedomāties savu dzīvi bez viņa. Jā, varu to pateikt bez jebkāda mulsuma.
Tu jau kādu laiku dzīvo un strādā Singapūrā! Pastāsti, kāda tagad ir tava ikdiena?
Singapūrā dzīvoju un strādāju jau vairāk nekā pusotru gadu. Ārprāts, cik ātri skrien laiks! Sākotnēji biju atbraukusi uz šejieni uz trīs vasaras mēnešiem, bet, kā redzams, šie trīs mēneši ievilkušies. Strādāju studijā Shawn & Gladys Dance Academy, kuras īpašnieks ir Pasaules Sporta deju federācijas prezidents Šons Tejs (Shawn Tay). Šis bija tiešām traks izaicinājums, kuru pieņēmu. Es taču neesmu normāla! Esmu traka, bet, kā saka, trakajiem pieder pasaule. Strādāju katru dienu, izņemot piektdienās. Man ir tikai viena brīva diena nedēļā. Tas ir nedaudz apgrūtinoši, bet ceru, ka ar jauno gadu spēšu nedaudz kaut ko pamainīt savā grafikā. Šeit es daru to pašu, ko Latvijā – pasniedzu sporta dejas gan bērniem, gan pieaugušajiem, gan profesionāliem dejotājiem, gan tiem, kam tas ir hobija līmenī. Dažreiz sanāk arī vadīt sporta deju sacensības – katru reizi sāku trīcēt un uztraukties, it kā to nekad nebūtu darījusi...
Kā tev patīk dzīve Singapūrā?
Man ļoti patīk Singapūrā, kā var nepatikt? Šeit ir viss, kas nepieciešams labai dzīvei. Protams, ar noteikumu, ka esi gatavs strādāt, attīstīties, ieguldīt sevi – un tas tiek novērtēts.
Sēžot mājās uz dīvāna nekas nenotiks un nekur tālu netiksi, bet, ja ir mērķis un vēlme darīt, viss notiks.
Esmu šeit iedzīvojusies, sapratusi Singapūras nianses, īpašības, cilvēkus un viņu mentalitāti. Man nekad nav bijis problēmu atrast kopīgu valodu ar cilvēkiem, un arī šeit tas nav izņēmums. Deju studija un bērni ar vecākiem ir mana otrā ģimene. Protams, ka ļoti pietrūkst mana īstā ģimene un draugi, un es būtu laimīgākais cilvēks pasaulē, ja mamma, tētis un suns Badijs arī būtu šeit, bet pagaidām ir tā, kā ir. Kaut arī nekad nesaki nekad! Mēs nevaram zināt, kas ar mums notiks rītdien. Dzīve ir ļoti neprognozējama un pārsteigumu pilna. Jebkurā gadījumā, WhatsApp ir lielisks 21. gadsimta izgudrojums, kas pagaidām glābj visu.
Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Tuvākais plāns ir decembrī braukt uz mājām veselu mēnesi atvaļinājumā, pēc iespējas vairāk laika pavadīt ar vecākiem un draugiem un, protams, novadīt vienu no lielākajiem sporta deju festivāliem pasaulē Baltic Grand Prix 2019, ko jau 38. reizi organizē Aigars Svars. Un viņam ir milzumliela jubileja – 50 gadi dejās! Esmu ļoti pateicīga, ka viņš mani katru gadu aicina un ļauj būt daļai no šī pasākuma. Ļoti to novērtēju.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)