Sv, 22.12.2024.
Laika ziņas
Horoskopi
Komanda
Reklāma
Noteikumi
Par TVNET+
RUS
Šodienas redaktors:
Krista Garanča
Iesūti ziņu!

Lauris Valters: "Galvenais kustēties, dzīvot, neapstāties un darīt"

Foto: No personīgā arhīva
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
CopyDraugiem X Whatsapp

Lauris Valters uz interviju nav atnācis tukšām rokām - viņam līdzi savs pirmais solo albums “Mirklī ieklausies”, kā arī pirmais dzejas krājumus “Visumā veidoti vārdi”. Protams, abi ar autogrāfiem. “Pagājušā gada Ziemassvētkos izvirzīju sev mērķi izdot šo albumu un dzejas grāmatu – tagad tas ir noticis. Man patīk, ka ir kaut kas rokā turams, esmu tomēr no tiem astoņdesmito gadu bērniem. Ar diskiem diez vai būs tā kā ar platēm, bet nekad jau nevar zināt. Pērn daži pat izdeva kasetes. Vinila platēm tomēr no visiem skaņas nesējiem ir un paliks tas pats sulīgākais skanējums. Grāmatas gan nav zaudējušas aktualitāti!” viņš stāsta. 

Tu pie manis brauci no savām mājām Lielvārdē. Cik ilgi sanāk pavadīt ceļā?

Tie ir 60 kilometri. Ja brauktu ar vilcienu, tad stunda. Kā jau zini, tagad cilvēki, kuriem ir ap vai pēc 30, bēg projām no Rīgas, jo tur foršāk dzīvot nekā kādā no bezpersoiniskajiem galvaspilsētas guļamrajoniem. Skaties, grāmatā ir 20 mākslinieces Evijas Bergas ilustrācijas, bet albums un tā bukletiņš principā ir mana švāģera, sievas māsas vīra Kristapa Selgas, personālistāde. Gribēju, lai ir forši – ja taisa, tad taisa tā kārtīgi. Iekšā 18 dziesmas. Gribējās to periodu pēc grupas “Ēnas” salikt iekšā. 19. novembrī viena no kompozīcijām tika iesniegta “Supernovai”.

Ahā! Bija “Magic Years”, “Lovers Bliss”, kas tagad?

“Wake Up”. Par pamošanos. Par dzīvi reālajā telpā nevis virtuālajā. Par to, ka cilvēkiem ir jāpamostās, pašiem jābūt savam viedoklim, sajūtām, lai mēs nebūtu nozombēti. Viss mūsdienās ved uz to, ka vairs nav jādomā, ir tikai jāmaksā, jāpērk, jāiet uz šejieni un turieni. “Wake Up” īstenībā atnāca pie manis pirms pāris gadiem. Tās sākums, klavieru motīvs, radās, kad 2015. gadā biju ASV. Tad vēlāk tā kļuva par dziesmu un gulēja manos apcirkņos.

Starp citu, man patīk skatīties “X Faktoru” un pētīt, kam piestāvētu manis rakstītās dziesmas. Tā bija ar Nadeždu Maņkeviču – viņai ar manu mūziku un vārdiem ir dziesma “Jūtam tik un tā”.

Tagad man patīk kā dziesmas izpilda Diāna Paško.

Agrāk mēs tevi pazinām kā grupas "Ēnas" solistu, bet tagad tu ej pats savu ceļu.

Man ir 35 gadi, 12 gadus esmu dziedājis grupā “Ēnas”, bet man patīk, ka katru nedēļu, kad braucu uzstāties, kādam esmu jaunatklājums. Tas savā zinā ir forši, ka nav uzreiz štempelis uzspiest, radies noteikts priekšstats. Manā gadījumā tā nav, vismaz šobrīd, un tas savā zinā ir romantiski, ka kādam varu būt kā jaunatklājums.

Albuma izdošana mūziķim  nav nekas neparasts, bet kā nonāci līdz domai par dzejas krājumu?

Rakstu dziesmas jau kopš pusaudžu gadiem. Sāku ar savām melodijām un dzejnieku tekstiem, bet tad sapratu, ka arī man pašam ir, ko teikt. Un ne tikai “es tevi gribu”, “nāc pie manis”, “esi ar mani, neej prom”... arī tā var un droši vien kādam patīk, bet es dodu priekšroku būt starp kaut ko ļoti tiešu un dziļiem zemtekstiem. Lai nav šausmīgi primitīvi vai sarežģīti.

Padsmit gadus rakstīju tekstus un ap 2013. gadu sāka nākt vārdu rindas, kuras vairs apzināti nespiedu kļūt par dziesmām. Sapratu, ka manī ir ievibrējusies īpaša stīga. Sāku darīt un kādu sešu gadu laikā tapa vairāk nekā 500 dzejoļu. Man nebija tāda uzstādījuma, ka obligāti nedēļā noteikts skaits jāsaraksta.

Tas vienkārši atnāca pie tevis.

Nāca un bija jāpaspēj tik pierakstīt. Dažreiz bija pieci dzejoļi nedēļā, dažreiz bija vairāku nedēļu pauzes. Visu laiku ir jābūt kustībā. Jāsatiek cilvēki, kas nav satikti, jābūt vietās, kas vēl nav redzētas. Visu laiku vajag būt procesā. Ir tādi dzejnieki, kuri var parakstīt tikai, kad aizbrauc uz dziļiem laukiem kādā mežā, pavada tur trīs nedēļas, nomierinās un tikai tad raksta. Varbūt man arī kādreiz būs tāds periods, bet pagaidām man visu laiku vajag mijiedarbību ar dabu, cilvēkiem un Visumu.

Tā nu nonācām pie nosaukuma “Visumā veidoti vārdi”.

Es jau bērnībā sapratu, ka man tas viss patīk - sajust un nodot cilvēkiem to vārdu un/vai mūzikas formā. Es esmu kā kanāls caur kuru kaut kas var atnākt uz šejieni.

Bet tajā pašā laikā tava otrā lielākā kaislība ir sports.

Dažiem varbūt liktos dīvaini, bet es pagājušajā naktī ap diviem paskatījos, kā spēlē Dāvis Bertāns, tad līdz pieciem rītā skatījos kā Kristaps Porziņģis dragā. Jau no bērnības spēlēju basketbolu. Tā mīlestība nekur nav pazudusi.

Pa kuru laiku tad tu gulēji?

No tiem pieciem līdz kādiem pusdeviņiem. Nezinu, mani tas iedvesmo un es priecājos, ka tagad arī iet hoķis un sāksies citu ziemas sporta veidu sezonas. Man pie reizes pašam patīk sportot, vakarā iešu uz basketbola treniņu.

Visiem vīriešiem, kuri strādā radošās profesijās, iesaku šādi galvu vēdināt. Daudz kas sakrājas sevī. Mums ir ķermeņi un vajag viņus kustināt, citādāk sanāk uzvilkties.

Cepuri nost, piemēram, Tomam Grēviņam, kurš noskrēja maratonu! Man patīk, ka daudz nezīmējas un tad beigās parāda, re, ko esmu izdarījis. Varbūt arī kādu tieši iedvesmo tas, ka kāda sabiedrībā pazīstama dāma vai kungs katru dienu sociālajos tīklos liek, kā viņiem musīši aug, bet šis ir mans viedoklis.

Sanācis tā, ka par sportu zinu daudzreiz vairāk kā par mūziku vai dzeju. Varbūt arī, ka tas nemaz nav slikti.

Vēl es katru otro nedēļu piedalos sporta erudīcijas konkursā Rīgā. Mums ir sava komanda. Pēdējā reizē dabūjām septīto vietu no divdesmit. Kopumā ir aptuveni 50 komandas.

Kurās tēmās šajos erudīcijas konkursos tu esi viszinošākais?

Noteikti Hokejs. Basketbols. Ziemas sporta veidi – bobslejs, skeletons, biatlons.

Kad pienāk olimpiskās spēles... man ir sapnis, kuru vēlos īstenot. Es gribu sapelnīt tik daudz naudas, lai es varētu vienkārši aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm un abas nedēļas katru dienu uz vietas iet skatīties sacensības. Pilnīgi cita lieta dzīvajā.

Kā nākas, ka esi mūziķis, sporta fanāts un vēl Rīgas Stradiņa universitātē studējis politoloģiju?

Jā, nomācījos četrus gadus, bet tajā jomā neesmu neko darījis. Tas sanāca tā, ka mācījos Brocēnu vidusskolā, bija 12. klase, man 17 gadu. Es zināju to, ka man patīk dziedāt, patīk mūzika, bet vienīgā izglītība šajā jomā bija septiņi gadi Saldus mūzikas skolas klaveiru klasē. Mūzikas akadēmija man nespīdēja, bet nevarētu teikt, ka baigi gribēju kļūt, piemēram, par klavieru skolotāju. Tā nu avīzē ieraudzīju sludinājumu, ka gada sākumā ir sagatavošanās kursi politoloģijas studentiem. Abi ar čomu braucām, un tie cilvēki, kas tur bija līdzās, likās baigi sakarīgie – davai, startējam! Noliku iestājeksāmenus, tiku iekšā budžetā. Kāpēc nē? Bija interesanti. Arī nenormāli intensīvi. Nezinu, kā tagad tur ir.

Nu, bakalauru kā žurnālists var dabūt pēc trīs gadiem.

Es negribētu tā vairāk nekad, bija traki. Visi tie konspekti, esejas - man joprojām kaut kur stāv tās kaudzes. Kādreiz bija jāiet uz bibliotēku un jāpērk materiāli, jo tie nebija internetā pieejami kā tagad. Iedomājies, cik tur meži izcirsti tāpēc! Ārprāts. Un vispār neko nevarēja izlaist! Nevarēja tā vienkārši parakstīties kāda cita vietā. Tiem, kuri politoloģiju studēja Latvijas Universitātē, bija krietni brīvāks režīms, bet vai tā ir labāk, diezin vai.

Cik atceros, man studiju laikā bija jāiet arī praksē.

Jā, es arī biju. 2004. gadā “Jaunā laika” rindās, stacijas laukumā uzvalciņā stāstīju cilvēkiem, kāpēc ir jāsaka "jā" Eiropas savienībai. Taču ar to mana politiskā pieredze beidzās. Tā nopietni arī neviens nav mani aicinājis politikā.

Sanāk tā, ka tu esi mūziķis, kurš mācījies politoloģiju, bet nestrādā šajā jomā, kamēr par mūsu valsti atbildīgajiem mēdz nebūt izglītība lauciņā, kurā viņi izdara lēmumus.

Es domāju, ka nevis mēdz, bet tur pārsvarā nav. Viņiem ir interesanta tendence vienā sasaukumā būt kultūras ministrijā, bet nākamajā – aizsardzības. Un pēc tam vēl veselības jomā.

Nu, piemēram, Andris Kivičs bija gana tuvu, lai kļūtu par kultūras ministru.

Noteikti būtu bijis daudz jautrāk. Mums, kā popa un roka mūziķiem, būtu ļoti labi. Varbūt akadēmiskās mūzikas pārstāvji būtu šokā.

Diemžēl daudzu acīs mēs esam tādi diletanti – kas tad viņi tādi. Un tanī pat laikā ko tad visvairāk klausās – to saucamo populāro mūziku. Tātad tajā kaut kas ir!

Es gan ļoti daudz klausos arī akadēmisko mūziku. Man mašīnā bieži skan Latvijas Radio 3, klasikas radio, kur neviens nemēģina izskalot smadzenes.

Kādi ir tavi nākotnes plāni attiecībā uz savu radošo darbību?

Nākamajam gadam ir doma par ziemas albumu. Šobrīd man ir četras dziesmas, jāieskaņo klāt vēl kādas piecas, sešas. Pēdējos gados esmu sarakstījis arī vairākas šūpuļdziesmas, līdz ar to varētu ierakstīt bērnu albumu. Nu, tu redzi, cik daudz domu man ir! Blakus dziesmām latviešu un angļu valodā man top arī dziesmas krieviski. Ideju daudz.

Galvenais kustēties, dzīvot, neapstāties un darīt.

Nāciet mani klausīties! 11. decembrī būs jauks noskaņu koncerts “Koka Rīgā” (Krāsotāju iela 12) , 12. decembrī būšu Cēsīs, 17. decembrī Smiltenē, 18. decembrī Krapes tautas namā un vēl citur ir plānotas manas uzstāšanās. Droši info par to var atrast www.laurisvalters.lv

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Elza Jēkabsone.

Raksta foto
Foto: #SIF_MAF2019
Komentāri
CopyDraugiem X Whatsapp

Tēmas

Lasītākais šobrīd
Top raksti
Uz augšu