Lai arī ballīte nenotiek gluži bez pieaugušo uzraudzības, lai arī četrpadsmit gadus vecajiem līksmotājiem ir izvirzīti stingri noteikumi, kurus viņi negrasās pārkāpt, vakara gaitā rodas daudz dažādu sarežģījumu, ar kuriem jātiek galā gan pusaudžiem, gan pieaugušajiem.

Almai izdodas pārliecināt mammu, ka viņa ar klases biedriem varētu ballēties turpat, kur paredzētas vērienīgas mammas dzimšanas dienas svinības. Mežmuiža ir pietiekami plašs lauku viesu nams, lai abas ciemiņu grupas nesaskartos. Toties pusaudžu vecāki mierīgi var laist savus bērnus ceļā, jo Almas māte uzņemas atbildību par viņu pieskatīšanu. Atbildības daļa jāuzņemas arī Almai, un viņa ir prātīga meitene. Nebūs nekādas dzeršanas, smēķēšanas, dīķī lekšanas! Un nav jau arī. Taču atgadās kaut kas tāds, kas noteikumos nav paredzēts: Marta un Evelīna pazūd. Turklāt klīst runas, ka apkārtnē slapstās bīstams noziedznieks. Ne nu gluži slepkava, bet varbūt seksuāls maniaks, pedofils, trakais...

Ne Almas mammas, ne Almas rūpīgi izstrādātie vakara pavadīšanas plāni vairs nekur neder!

Rakstniece meistarīgi virknējusi notikumus, kas izriet cits no cita. Šķiet, tie ir nebeidzami, nekontrolējami. Grāmatas personāžs ir visai liels – klases ballītes dalībnieki, alternatīva pasākuma rīkotāji (kuri ieradušies slepus, lai ballīti izjauktu), pieaugušie, personas, kuru identitāte sākumā nevienam nav skaidra. Notikumi ir saistīti ar šo cilvēku attiecībām un pārpratumiem, kas rodas no tā, ka attiecības ir neskaidras, nenoskaidrotas, mainīgas. Gan pusaudži, gan pieaugušie pārliecinās, ka neko nevar pilnībā paredzēt, apsvērt, zināt, ka visu laiku ir jādomā, ko un kā darīt. Vairākkārt sižeta gaitā izrādās, ka mobilais telefons, kas šķietami vienmēr veido drošības saikni ar draugiem un vecākiem,  vajadzīgajā brīdī ir izlādējies, pazudis vai atstāts kaut kur glabāšanā. Un pieviļ ne tikai telefons...

Rakstniecei izdevies uzrakstīt nevis vienkārši aizraujošu, bet psiholoģiski bagātīgu piedzīvojumu romānu, kas neuzbāzīgi risina interesantas tēmas un būtiskas problēmas, ar kurām vecumā starp bērna gadiem un pieauguša cilvēka briedumu nākas saskarties gandrīz ikvienam.

Katram tēlam ir savs raksturs, savas īpašības un īpatnības. Marta ir nopietna meitene, kura dzīvi salīdzina ar romānu “Džeina Eira”, bet kurai nav pārliecības, ka pati varētu piedzīvot romantiskas attiecības. Rolis apņēmīgi tiecas uzveikt veselības problēmu radītos ierobežojumus.  Elīnai nav drosmes saviem bērniem atklāt, ka viņai veidojas jaunas attiecības. Toms vienmēr sekojis Emīlam, bet nonāk situācijā, kad vairs nevēlas to darīt. Terēze ne tikai apņēmīgi lieto kosmētiku, bet arī spēji atraida labāko draudzeni, lai būtu divatā ar puisi.

Katram ir sava dzīve, bet šajās nedaudzajās romānā aprakstītajās stundās tā cieši un negaidītā veidā ir saistīta ar citu cilvēku domāšanu un rīcību.

Ir tik labi, ka četrpadsmit gadu vecumā cilvēks nav viens! Taču tas ir arī grūti. Vecākais brālis, klases biedrs, draudzene, barvedis, klusībā iecerēta meitene, zēns, kurš patīk labāk par citiem, puisis, kurš pat nezina iemīļotās vārdu…  Dažādās lomas katru iepin ciešā attiecību pinumā.

Romāns veidots savdabīgi – daļā nodaļu strauji risinās notikumi, bet paralēli citās nodaļās iekšējās runas formā ļoti tieši atklājas darbojošos personu emocijas, domas, reakcija uz notiekošo.

Grāmatas galvenais adresāts ir nepārprotams – pusaudži. Taču tā var interesēt arī tos, kuri vēl uzskatāmi par bērniem, kā arī tos, kuriem tīņu gadi aiz muguras. Izdevums īpaši ieteicams arī vecākiem, pedagogiem, psihologiem un citiem pieaugušajiem, kuri ir pusaudžu pasaules tuvumā.

Grāmatai pievilcīgas ilustrācijas darinājusi māksliniece Ilze Egle.

Romāna fragments

Beidzot! Beidzot Alma piezvanīja. Mamma esot sākusi rīkoties. Mums pagaidām jāpaliek tepat, jāsargā pēdas un jāgaida tālākie norādījumi.

Rīkoties – bet kā? Droši vien izsaukusi policiju, tūlīt būs klāt, sāks mūs pratināt. Es varbūt esmu pēdējā, kas Martu redzējusi, ar viņu runājusi.

Viņi prasīs, ko tieši mēs runājām.

Vai man jāatklāj arī tas, ko es Martai teicu bez skaņas? Man liekas, viņa tos vārdus nemaz nesaprata. Tomēr atstājās no mums ar Rolandu, nogriezās no ceļa. Un pazuda.

Vai man policijai jāstāsta, ka Marta bija bēdīga? Es viņu apbēdināju. Es. Es esmu vainīga.

Viņa taču neko man neteica – tikai vairs nenāca mums līdzi. Es jau varu nezināt, ka Marta bija bēdīga. Man tas policistiem nav jāpiemin. Bet es Martu pazīstu, mēs esam draudzenes kopš... Es esmu vainīga.