Pirmo atpazīstamību Joans ieguva grafiskajā dizainā un mūzikas klipu režijā. Viņa kontā ir tādi labi zināmi video kā Farela Viljamsa "Happy", Lanas del Rejas "Born To Die", Keitijas Perijas "Teenage Dream", Teilores Sviftas "Back to December", Harija Stailsa "Sign of the Times" un virkne citu. Katram no tiem ir desmitiem vai pat simtiem miljonu skatījumu. Piemēram YouTube vietnē Farela Viljamsa "Happy" un Harija Stailsa "Sign of the Times" katrs sasniedzis jau gandrīz 600 miljonus skatījumu.

Darbs ar dažādu žanru mūziķiem Joanu pamazām mudināja paplašināt radošās robežas, ķeroties pie pašam savu dziesmu sacerēšanas. Tā šā gadu desmita sākumā ar pseidonīmu Woodkid klajā nāca minialbums “Iron” (2011), bet pēc vēl diviem gadiem jau pilna apjoma albums “The Golden Age” (2013), kas ieguva platīna statusu Francijā un “zeltu” Vācijā un Šveicē.

Woodkid mūzikas stilu kritiķiem nav viegli “ierāmēt”, jo tā vienā spārnā ir orķestru vai pat akadēmiskā mūzika, kamēr otrā – neofolks un ambientās noskaņas.

The Sunday Times raksturo Woodkid kā "tumšu, episku popmūzikas brīnumbērnu". Savukārt AllMusic kritiķis debijas albumu apraksta šādi: “[Woodkid] mūzika ir piesātināta, bieži piepildīta aizraujošām dziesmām, kurās dramatisks fons savijas ar viņa burvīgi nepilnīgo vokālu. Un, neskatoties uz to, ka brīžiem albums var kļūt nogurdinošs, “The Golden Age” rāda, ka Woodkid ir tikpat prasmīgs komponists kā mūzikas videoklipu veidotājs.”

Pats Woodkid skaidro, ka sacerējums ir samērā autobiogrāfisks: “Es gribēju radīt popa albumu. Bet es gribēju, lai forma būtu atšķirīga no ikdienišķa popa albuma. Gribēju, lai tas būtu ļoti kinematogrāfisks un orķestrāls, ar nepārtrauktību starp dziesmām. Atklāju, ka visas šīs manis sarakstītās kompozīcijas, dziesmu tekstu fragmenti, šīs skaņas, vīzijas un attēlu kolāžas rada stāstu, gandrīz kā psihoanalīze vai iekšējs izpētes process. Es runāju par savu bērnību - par to, kā es aizgāju no mājām, un visām lietām, kurām gāju cauri, topot pieaudzis.” Arī albuma nosaukums “The Golden Age” nav nejaušs, jo mākslinieks uzskata, ka bērnība ir bijis viņa zelta laikmets. 

Minētais sasaucas arī ar pseidonīma Woodkid izvēli: “Dziesmās un iestudējumos radīju tādu vidi, kas bija ļoti organiska, emocionāla, tā bija mana bērnība. Un tajā bija daudz koku, jo nāku no laukiem.”

Ņemot vērā dizaina un režijas pieredzi, gluži pašsaprotami, ka arī savu kompozīciju vizuālo izpausmi Joans radījis pats. Rezultātā singliem Iron, I Love You un Run Boy Run tapuši stilīgi melnbalti videoklipi, no kuriem pēdējais pat saņēma Grammy balvas nomināciju.

Jautāts par to, kā pats izjūt videoklipus, Joans atklāj: “Tie ir jauks rāmis manai mūzikai. Gandrīz desmit gadus radīju videoklipus citiem māksliniekiem. Kaut kā mani video kļuva pazīstami; es tiešām negaidīju tādus panākumus. [Acīmredzot] tas nāk no manas dziļās aizraušanās savienot attēlus ar skaņu.”

Tā kā mākslinieka koncerti nav bieža parādība, šāda iespēja būtu jāizmanto. 

Starp citu, pirms zināma laika Woodkid raidījumam “Tīrkultūra” intervēja Jānis Šipkēvics un Rolands Pēterkops. Intervija klausāma un lasāma šeit.  

Biļešu pārdošana no 12. decembra visā “Biļešu servisa” tīklā un www.bilesuserviss.lv.