Dainis Grūbe – teātra cilvēks un biznesmenis. Saruna par svarīgo

Kad mēģināju par tevi “internātos” meklēt informāciju, neko daudz neatradu. No sociālajiem tīkliem par tevi nav iespējams necik daudz izsecināt.

Man sociālie tīkli, “Facebook”, “Instagram”, ir priekš darba, un es tos nevēlos izmantot, lai rādītu visiem savu privāto un ģimenes dzīvi. Tas ir kaut kas, ko tomēr vēlos paturēt sev. Kurš grib rādīt, tas rāda.

Bet arī pārāk daudz interviju ar tevi nebija atrodamas.

Klusie ūdeņi tie dziļākie? [Smejas.] Es nekad neesmu atteicis intervijas... varbūt tikai divas. Iespējams, vienkārši neesmu interesants žurnālistiem.

Tu esi aktieris. Kā var neinteresēt?

Nu, sociālie tīkli ir, kādi ir, nav arī tā, ka par mani ir ļoti daudz informācijas. Esmu tāds nemanāms. Saplūstu ar apkārtējo vidi. Bet tā vispār nekad neesmu baigi rāvies uz slavu. Ne jau tāpēc iestājos aktieros.

Tā arī savas izmeklēšanas laikā neatradu stāstu par to, kā kļuvi par aktieri.

Viss sākās ar to, ka astotajā klasē sāku nodarboties ar improvizāciju teātrī “Sports” - biju viens no šīs jomas pionieriem Latvijā. Darbojāmies ar labiem panākumiem, bijām pat Latvijas čempioni. Pēc videnes nonācu Dailes teātra sagatavošanas kursā, 9. studijā, taču besīja un pusē pametu, jo nevarēju vairs apvienot ar darbu... Tad iesniedzu dokumentus un iestājos Kultūras akadēmijā! Aktieros. Īstenībā nebiju gaidījis to visu, ko liks priekšā. No astoņiem vai deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā. Tikai svētdienas brīvas. Gājām uz Zooloģisko dārzu, skatījāmies uz dzīvniekiem, tad nācām atpakaļ un rādījām, ko esam redzējuši. Vēl arī dušas etīdes. Remonta etīdes.

Domāju, bļin, kam tas viss vajadzīgs. Dodiet man tekstu, aiziet! Bet to, kāpēc tas bija jādara, sapratu tikai vēlāk.

Sāka līst ārā mans raksturs, radziņi... tad bija tāds “būs vai nebūs” otrā kursa beigās pēc vienām smagām nepatikšanām.

Un kas notika tālāk?

Tā arī tomēr paliku. Neizmeta un pats neaizgāju. Pabeidzu laikam pat kā teicamnieks. Turpinu strādāt.

Bet kā nonāci tieši Dailes teātrī?

Mūsu kursam vispār bija diezgan grūti, jo pabeidzām mācības, tieši kad sākās tā trakā krīze. Par laimi, tomēr tiku Dailē kā ārštata aktieris, biju jau pirms tam nedaudz iepazinies ar teātri sagatavošanas kursā. Štatā mani paņēma, kad tā ekonomiskā situācija valstī jau sāka uzlaboties. Un labi, ka tā, jo mums ar sievu bija tikko piedzimusi pirmā meitiņa Reina.

Taču tad krīze pārgāja.

Un teātris tad man kļuva par kaut ko stabilu – varēja rēķināties vismaz ar kaut kādiem minimāliem ienākumiem, pēc kuriem varēja rēķināt, par kādu naudu var īrēt dzīvokli, pirkt pamperus... tolaik vēl baigi neiespringu. Ko deva, to darīju. Bez kaut kādām lielām ambīcijām vai mērķiem. Taču tad nāca vēl viens lielais lūzums ar “M.Butterfly”. Būt vai nebūt aktierim. Kā man Juris Žagars teica – ja to sitienu izturēsi, viss būs kārtībā.

Kas notika?

Galvenā loma izrādē. Sākās tā īstā saprašana par to, kas ir teātris, kas ir aktieris, ko šī profesija no tevis prasa. Sapratu, ka jānoliek pie malas šādas tādas rakstura iezīmes. Radziņi jāapvīlē. Ja režisors tev pauž savas ieceres un tas neiet kopā ar tavām domām, tās jāpatur malā.

Sāku pieiet lietām ne tikai profesionāli, bet ar sirdi. Izgāju no komforta zonas.

Kā tu tagad jūties teātrī?

Es teātrī jūtos ļoti labi [smejas]. Patīk. Ir jāstrādā neatkarīgi no tā, kāda ir loma - “Žanna d`Arka” sestais plāns vai “Iemīlējies Šekspīrs” pirmais plāns. Man tas absolūti nemazina to, ar kādu atdevi un attieksmi strādāju. Vispār ielikt mani “Žanna d’Arka” bija labs gājiens no Džiļa puses [bijušais Dailes teātra galvenais režisors un mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers]. Dejoju un dziedāju, cik mācēju. Protams, dziedāju pie izslēgta mikrofona, lai citiem netraucētu. To man ieteica arī skaņotājs, starp citu [smejas]. Tā bija laba pārbaude. Pirmais plāns ir brīnišķīgs, visi grib spēlēt pirmo plānu, bet jāspēlē arī citi.

Ja esi pirmajā plānā, visi strādā uz tevi, bet tavs pienākums ir pastrādāt arī uz citiem. Tāds ir teātris. Tā strādā kolektīvs.

Taču tad vienā mirklī viss mainījās. Dž. Dž. Džilindžera ēra Dailē pēkšņi beidzās. Tu vari pastāstīt par to, kas notika, bet no sava skatpunkta? Mēs visi notiekošo redzējām tikai attālināti.

Tā ir tēma, par kuru, ja godīgi, nemaz negribēju runāt, bet tajā pašā laikā es zināju, ka no tā neizbēgsi. Mums katram, runājot par aktieriem, bija savs iemesls, kāpēc nobalsojām tā, kā nobalsojām.

Es nobalsoju PAR teātri, nevis PRET Džili. Es parakstījos PAR teātra nākotni. Tajā virzienā, kurā kuģis tika vadīts, es neredzēju nākotni. Nezinu, vai mēs, tā turpinot, būtu tikuši līdz tai nākamajai ostai.

Es par to joprojām domāju... vai tas bija pareizi tā, kā tas tika izdarīts? Katram no malas par šo ir kāds viedoklis, bet neviens no jums nezina, kā bija patiesībā. To zinām tikai mēs. To, vai tas bija vai nebija nekrietni, pareizi vai nepareizi, zinām tikai mēs. Man pašlaik ir kauns no Džiļa. Ja es viņu tagad satiktu uz ielas, es nezinu, kā reaģētu. Laikam atvainotos un mēģinātu izrunāties pie kafijas krūzes, jo viņš ir bijis ārkārtīgi labs pret mani. Viņš man ir daudz devis. Vienmēr bijis pretimnākošs. Pret viņu man nekad nav bijis nekas kā pret cilvēku. Lai vai kā, viņš nevar dzīvot bez divām lietām – grāmatām un teātra. Daudzi runā, ka tas teātris, kurš pirmais viņu paņems kaut ko iestudēt, viņš IESTUDĒS un tas būs ģeniāli. Un tad visi mūs, Dailes teātra aktierus... “redziet, kā!”

Diez vai bez šā lielā lūzuma punkta Džilindžers varētu atkal tik labi sakustināt savas radošās sulas.

Pilnīgi noteikti. Tas tomēr ir jauns sākums. Man liekas, ka viņš ilgstoši apspieda sevī šo radošumu, jo bija visu laiku jābūt pie tās kuģa stūres.

Ja pārāk ilgi nosēž vienā vietā, jebkuram iestājas rutīna.

Komforta zona. Jā.

23. februārī mēs diezgan negaidīti uzzinājām, ka Dailes teātrim ir jauns vadītājs.

Teātri līdz šim vadīja direktors Andris Vītols, kurš diemžēl jau sen ir uzrakstījis atlūgumu, bet tagad būs jauns cēliens ar vadītāju Juri Žagaru un māksliniecisko direktoru Viesturu Kairišu.

Mēs līdz tam nezinājām neko ne par kandidātiem, ne viņu nākotnes vīzijām teātrim, bet Juris, manuprāt, bija labākais, kas varēja notikt šajā situācijā.

Žagars tomēr šajā mājā ir pavadījis 25 gadus, un neviens cits nepārzina lietas labāk kā viņš. Tāpat kā Ojārs Rubenis Latvijas Nacionālajam teātrim, arī Juris būs mūsu veiksmes stāsts. Cilvēks, kurš celsies un kritīs par mums. No vienas puses gan ir žēl, ka teātris ir zaudējis izcilu aktieri. Novēlu viņiem abiem ar Kairišu veiksmi un lai izdodas pacelt mūs jaunos augstumos.

Tad nu vēl redzēsim, kas mūs gaida nākotnē, bet jau tagad tavā darbā kā uzņēmējam ir notikušas lielas pārmaiņas. 

Sākumā atvērām “Kadagus” kā veikaliņu ar vietējiem produktiem, taču atsaucība no ražotājiem bija tik maza, ka viss dabīgā nāvē nobeidzās. Neilgi pirms tā radās ideja par hotdogiem, kad tēvs ar dēlu bija pie mums ienākuši un mazais paziņoja, ka grib tieši hotdogu! Piešķīla. Bliezām augšā to. Sākām strādāt pie koncepta par hotdogu kā pilnvērtīgu ēdienreizi. Īsta gaļa. Svaiga maize. Viss pēc mūsu receptes un pasūtījuma – kopā ēdienkartē laikam 20 bija. Tikām pat tik tālu, ka “Wolt” ierindojāmies otrajā vietā, pie tam ar daudz pasūtījumiem, kas nav pirmreizēji. Patīk un pasūta vēl! Top trīs mums bija “Karību jūras govs”, “Ganības pie Trampa sienas” un “Čika brīvdienās”. Bet Āgenskalns ir kluss un maziņš, nolēmām pietuvoties centram – no 29. janvāra līdz 1. februārim oficiāli svinam kāzas ar “Pienu”!

Rūgts!

Kā atzina īpašnieks Ģirts, “Pienam” vajadzīgs restarts. Viss notiek, bet vajag mazu grūdienu, turklāt vienam grūti vadīt tik lielu iestādi, kolektīvu, savukārt mēs esam enerģijas un entuziasma pilni lauku zēni, kas nav nekādas biznesa haizivis. Esam gatavi darīt lielas lietas. Starp citu, pastāvīgie “Piena” klienti, nenobīstieties – nebūs tā, ka viss pēkšņi kājām gaisā. Būs papildināta ēdienkarte, jauna forma bāram un vairāk foršu pasākumu. Teistinga un spēļu vakari, “midnight dinner”, ceturtdienu dzīvās mūzikas performances un laimīgās stundas tieši dāmām, branči.

Mūsu lozungs ir “weekend every day”.

Katrā nedēļas dienā te varēs noķert to brīvdienu sajūtu. Vasarā, iespējams, var gaidīt kopīgus pasākumus ar tuvumā esošajiem uzņēmumiem [“Labietis”, K. K. fon Stricka villa, “Valmiermuižas alus virtuve” u.c.]. Mēs esam tāda komanda, kas bez grandioziem plāniem nekādi.

Bet izklausās pārdomāti, izdarāmi un brīnišķīgi, ja viss izdosies.

Tā nu šīs veiksmīgās sakritības dēļ tagad arī runājam “Pienā”. Interesanti, ka šeit iepazinos ar savu sievu! Redz, kā tie ceļi mani aizveduši.

Kādreiz stāvēju ārā rindā un tagad varu ienākt pa sētas durvīm. Brīnumi notiek.

Kopš tiem laikiem, kad piedzima pirmā meitiņa, ir pagājis gana ilgs laiks. Ģimene ir papildinājusies vēl ar vienu meitiņu Maiju, franču buldogu Borisu un kaķenēm Kūku un Mari!

Auguši arī pienākumi un atbildība. Jā, jā.

Kā tu tiec ar visu galā?

Man liekas, ka tagad tas visgrūtākais tikai sāksies. Marija līdz šim bija mājsaimniece, bet tagad ir izmācījusies par kosmetoloģi un uzsākta sava praksīte. Jāsāk pavisam citādi menedžēties. Laikam jau mēs neko tā baigi neplānojam, bet gan ļaujam plūst. Ko tad īstenībā var ieplānot? Nevar jau paredzēt, ka, piemēram, bērns pamodīsies slims. Jāļauj lietām pašām notikt, un viss sakārtosies.

Kā jūs izdomājāt adoptēt veselus trīs ķepaiņus?

Nu, suns bija pirmais. Viņu paņēmām Reinai, jo, kad bija maziņa, kāds suns tik ļoti gribēja ar viņu spēlēties, ka nogāza. Pēc tā vairs negāja klāt suņiem, bet pēc Borisa viss atkal ir kārtībā. Kaķi mums ir no patversmes paņemti. Nu, neskatoties uz to, ka sievai ir alerģija. [Smejas.] Mācām meitenēm par viņiem rūpēties – vest ārā suni, savākt aiz viņa, iztīrīt kaķukasti. Arī pabarot suni un kaķus. Mācām atbildību.

Jāļauj visam notikt un nevajag baidīties.