Gan dzejoļi, gan mākslinieces Ilzes Dambes ilustrācijas uzbur bērnam tuvu un reizē brīnumainu pasauli, kurā spēle nav šķirama no ikdienas dzīves, fantāzija no īstenības. Vecās kurpītes aptur jauno kurpīšu lielību, dažādi trokšņi – Graboņa, Dārdoņa, Dimdoņa, Blarkstoņa un citi – gatavojas ballei, nemīlīgā dienā bērns zem galda ierīko omulīgu lāču migu, kurā vajadzīgi ne tikai spilveni, bet arī lielie lāči – mamma un tētis...

Šajā grāmatiņā bērna domas un jūtas tiek virzītas gluži nemanāmiem līdzekļiem. Visiem tik pazīstamā cūciņa Pepa (kas kļuvusi par masu produkcijas upuri) ienāk “mūsu mājās” ar rozā krāsas spaini un visur, kur vien tiek klāt, uzkrāso pati sevi. Šāds komisks skatījums sniedz bērnam iespēju citām acīm paraudzīties uz šo daudz redzēto tēlu. Savukārt dzejoļa “Pastaiga ar jūru” virsrakstu izlasot, pirmajā brīdī  varbūt liekas, ka tas ir kļūdains – parasti jau “ar” vietā ir vārdiņš “gar”. Taču kļūdas nav, toties ir neparasts redzējums – bērni patiesi iet staigāt ar jūru, un, sastājoties pa pāriem, kā jau bērnu dārzā ierasts, šajā gadījumā ikvienam pārī ir jūra.

Ņemot vērā adresātu vecumu, grāmatiņa necenšas risināt kādas specifiski aktuālas tēmas. Taču tā neapšaubāmi ir balstīta mūsdienu pasaulē. Dzejolī “Es skatījos tanti” notverts brīdis, kad bērns tramvajā pēta  svešu sievieti, kuras izskats un runa viņu ļoti saista. Tik ļoti, ka bērns vēlētos “atkārtot vēlreiz to pašu”, tas ir, vēl un vēlreiz palaist videoklipiņu, kā paradis darīt vecāku telefonā vai datorā. “Bet viņa bij īsta” – tā vēsta dzejolis, braucēja pieturā ir izkāpusi, un ir patiešām jauki, ka dzejoļa turpinājumā situācija tiek atrisināta veiksmīgi: bērns ierauga citu interesantu – un arī īstu, dzīvu! – tanti... Iespējams, ka šāds dzejolis, kas tēlaini, nevis frāžaini pieskaras virtuālās un reālās pasaules attiecībām mūsdienu bērnu apziņā, kādam iegulsies zemapziņā un liks vērīgāk ieskatīties īstenībā, necenšoties ik brīdi tai priekšā aizlikt kādu ekrānu.

Grāmatiņas virsraksts un tituldzejolis pauž visai raksturīgu maza bērna nostādni, kuru sakopo  vārdiņš “protu”. Māksliniece to uzsvērusi savās ilustrācijās, kuru daļu veido bērnu rokraksta stila zīmējumi. Taču vērīgam lasītājam apgalvojums “Es protu zīmēt visu ko” nepaliks tikai maza lielībnieka izteikums. Dzejoļa pēdējā rindiņā ir jautājums “Vai ieraudzīt tu proti?”. Un tas ir jautājums, ko uzdod gan mazais zīmētājs, gan pieaugusī rakstniece un māksliniece, pievēršot uzmanību kā zīmētajai un apdzejotajai, tā lielajai īstajai pasaulei. Vai ieraudzīt tu proti?

Šī mīļā un gudrā grāmatiņa piemērota gan ģimenēm ar pavisam mazām, gan lielākām atvasēm, kā arī bērnu dārzu un jaunākā skolas vecuma bērnu grupām.