S, 23.11.2024.
Laika ziņas
Horoskopi
Komanda
Reklāma
Noteikumi
Par TVNET+
RUS
Šodienas redaktors:
Krista Garanča

Jānis Krīvēns: "Ja tev galva strādā, zobrati griežas, badā nenomirsi"

Foto: No personīgā arhīva
CopyDraugiem X Whatsapp

Jāni Krīvēnu mēs pazīstam kā daļu no apvienības “Singapūras satīns”, kuru paši dalībnieki dēvē par Latvijas repa supergrupu. Viņš ir arī podkāsta “Pēdējā pilīte” autors un tiekas ar Latvijā labi pazīstamiem cilvēkiem sava “Youtube” kanāla video sērijās “Pāļa bazars”, kur jautājumi ar katru izdzerto šotu kļūst arvien izaicinošāki. Jāni intervēju tieši pēc Mūzikas ierakstu gada balvas "Zelta mikrofons" balvu pasniegšanas ceremonijas – nakts bijusi gara, bet darbi negaida.

TVNET: Ko tu domā par iznākumu nominācijā hiphops? Nevarēja neievērot Prusax komentāru: “Darbs neuzvar, uzvar kontakti un naļiks - saki, ko gribi.”

Jānis Krīvēns: Man liekas, ka patiesībā diezgan adekvāti. Es personīgi balvu dotu sieriniekiem, kas ir rolands če un xantikvariāts, bet neteiktu ka Zelma, kura tika pie balvas, repotu sūdīgāk par pārējiem. Nē, viņai bija ļoti konceptuāls un labs albums – tā ir diezgan pelnīta uzvara. Ja sieviete Latvijas hiphopā var paņemt balvu, manuprāt, tas ir ļoti iedvesmojoši daudzām meitenēm šajā valstī.

Bet par to komentāru – kāda gan mums mūzikas industrijā te nauda.

Nauda ir tikai tad, ka tu esi A listeris, nevis tādi B un C listeri un bomāri kā mēs pārējie. Prusax arī tiešām bija pelnījis uzvarēt, jo tas, kā viņš uzsprāga pēdējos gados... bet, nu, žūrija vienmēr pieņem savus lēmumus. Mēs arī ar “Piededzini Mann” “Muzikālajā bankā, žūrijasprāt, bijām 13. vietā, bet beigās pacēlām 3.

Jūs diezgan agresīvi aicinājāt tautu balsot, bija pat vesela mēmju lavīna.

Tas bija mūsu memju mārketings [smejas]. Tas ir tas, kas vislabāk strādā. Uz “Muzikālo banku” Daugavpilī vairāk aizbraucām kā uz prikolu. Sapratām, ka o-ooo, bremzītes vairs nevar raut, esam pārāk dziļi. Nebijām iepriekšējo nakti vispār gulējuši. Trijos naktī bijām mājās, piecos naktī izbraucām uz Daugavpili, deviņos no rīta mēģinājums – funkcionējām apmēram uz divām smadzeņu šūnām.

Pieļauju, ka uz abiem pasākumiem neņēmi līdzi Pūču [Jāņa Krīvēna suns].

Pūčs bija mājās. Es spilgti atceros vienu momentu: kaut kad “FIRST МИР” vienos naktī koncerts un man prasa: “A kur Pūčs?” Nopietni, idiots esi?! [Smejas.] Tas ir mazs sunītis, te troksnis, milzīgi daudz cilvēku.

Ikdienas gaitās Rīgā pa dienu gan tu, man liekas, viņu ņem līdzi.

Cenšos iespēju robežās. Viņš tev ir daļa no dzīves, bet tu viņam esi visa dzīve.

Cik viņam gadu?

Es viņu adoptēju pagājušā gada decembrī, un veterinārārsts tad teica, ka viņam varētu būt no četriem līdz astoņiem gadiem. Ar Pūču ir ļoti viegli, jo viņa raksturs ir līdzīgs kā kaķim – bišķiņ pie tevis atnāks, kaut ko paprasīs un tad aizies darīt savas ģēlas.

Kā jūs abi satikāties?

“Ulubelē” nedēļas nogalēs staigājos ar suņiem un tad vienu dienu ieraudzīju, kā viņš nāk ārā pa durvīm, – uzreiz sapratu, ka tas būs mans suns. Tā jau ir, ka parasti saka - suns izvēloties cilvēku, nevis cilvēks suni.

Nu, tavs suns ir izvēlējies tādu diezgan interesantu cilvēku.

Kad biju tikai “Satīnā”, tad es, iespējams, radīju priekšstatu, ka visu dienu tikai lietoju narkotikas, dzeru, rakstu repu. Man gribējās parādīt, ka varu arī citas lietas. Mēģināju maksimāli diversificēt sava radošuma spektru un tā nonācu līdz podkāstam “Pēdējā pilīte” un “Pāļa bazaram”. Tagad gan ir tā, ka grūti visu pavilkt, neesmu vēl tas Childish Gambino vai Tyler, The Creator līmenis, kad vari uztaisīt albumu, rakstīt seriālu, vēl filmēties tajā, režisēt.

Kā tu nonāci līdz podkāstam un bazaram?

Es pats aktīvi patērēju podkāstus un sapratu, ka esmu diezgan liels muldoņa pēc dabas. Master bullshitter. Un, hei, kāpēc es arī tā nevarētu? Redzēju šo caurumu Latvijas izklaides industrijā, kuru varētu aizpildīt. Bija jau arī pirms tam mums podkāsti, bet man vienmēr bijusi šī cocky attieksme, pag, es tūlīt parādīšu, kā tas jādara! Plus es tajā laikā biju ļoti neapmierināts savā biroja darbā. Sapratu, ka nevari būt baigais mākslinieks un ofisnieks vienlaicīgi un jāizvēlas viens ceļš, kuru iet.

Izlēmu full iet uz radošo pusi, un labi, ka viss izvērtās tā, kā izvērtās.

Dienas beigās mums, ekspresīvajiem, ekscentriskajiem cilvēkiem, ir šausmīgi grūti tikt ievietotiem vienā pozīcijā, kurā jādara konveijera darbs. Gribas izplest tos spārnus, pacīnīties.

Normāli cilvēki brīvdienās aizbrauc uz dāču, nopļauj zāli, iedzer alu, viss super, bet mums, debiliķiem, jāmeklē, kur mēs varētu radoši izpausties. Tikai psihopāti to dara. Meklē veidus, kā savu ego pabūstot. Citreiz sanāk, citreiz nesanāk. Esmu priecīgs, ka man sanāca.

Var teikt, ka tavs lielais ego ir palīdzējis?

Mannnn... nav pat tik liels ego, bet vairāk tā cocky attieksme, ka varu izdarīt labāk. Tā nav slikta emocija un uztvere, jo raisa attīstību. Ja visiem visu laiku viss patiktu un liktos, ka nekur nevajag uzlabojumus, nebūtu nekādas virzības uz priekšu.

Man ļoti patika viens tavs izteiciens pērn kādā intervijā: “Ja nebūtu “Satīna”, es, visticamāk, būtu cietumā, zārkā vai uz kāda zvejas kuģa pie Norvēģijas.”

Ļoti precīzi. Tā arī tas būtu bijis. Nav melots. Protams, manā dzīvē ir bijuši arī ļoti tumši posmi. Es tagad esmu pilnībā tīrs, bet ne vienmēr esmu tāds bijis. Esmu labi pazīstams ar dažādām situācijām, kā var taisīt naudu un tikpat viegli pazaudēt. Esmu pateicīgs, ka izvēlējos iet citu ceļu.

Bet kāpēc Norvēģijā uz zvejas kuģa?

Kāpēc ne? Tur ir laba nauda, nav tik slikti. Pirms desmit gadiem Lielbritānijā gadu nostrādāju. Aizbraucu uz turieni pēc vidusskolas, jo bija riktīgi sūdīgi ar naudu. Bija krīze. Bet cik tad daudz var iekrāt, strādājot ārzemēs, ja negribi dzīvot kā mūks?

Vajag dzīvot tā, lai tu esi riktīgi priecīgs par savu dzīvi, jo dienas beigās nauda ir tikai papīrīši makā, par kuriem esam kolektīvi vienojušies, ka tiem ir kaut kāda vērtība. Naudai vajadzētu kalpot kā instrumentam, lai tu sev piegādātu lietas, kas uzlabo tavu dzīvi un tās kvalitāti. Man liekas, ka tā arī tā jāuztver – kā resurss. Nauda jau nekad uz pasaules nebeigsies.

Lai ko kāds teiktu, vienmēr būs vēl un vēl. Vienmēr uztaisīsi vēl naudu, bet tu nekad nedabūsi atpakaļ to laiku, kuru esi zaudējis. Tāpēc tieši laiks ir vērtīgāks par naudu. Kā tu to pavadi, kā tērē.

Kā ir ar tavu laiku?

Tagad es esmu pilnībā svētīts un pateicīgs, jo varu pilnībā pārtikt no savas radošās darbības. Un es to nevienā brīdī neuztveru kā kaut ko pašsaprotamu.

Tevi neuztrauc, ka te nav nekāda Vācija ar laimīgiem pa pasauli ceļojošiem pensionāriem? Ja paskatās uz mūsu pensionāriem, paliek ļoti skumji.

Nē. Tāpēc, ka es gribu strādāt līdz dienai, kad atstiepju kātus. Man šķiet, ka darbs tevi notur jaunu, plus ja tev vēl patīk tas, ko tu dari... Man ir gatavs plāns līdz kapa malai. Haslot, graindot. Labāk to, nekā sēdēt birojā. Tas nav priekš manis.

Es varbūt vēl nezinu, ko gribu darīt pēc 20 gadiem, toties zinu, ko čista negribu.

Tas ir tikpat svarīgi. Varbūt uzrakstīšu grāmatu, pelnīšu no royalties. Pasniegšu kaut kādas stulbas pašmotivācijas lekcijas. Iespēju ir tik daudz. Mēs esam kapitālisma kalngalā. Esam izdomājuši TIK daudzus veidus, kā pelnīt un tērēt naudu. Tās iespējas tikai turpinās vairoties. Ja tev galva strādā, zobrati griežas, badā nenomirsi.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by J Ā N I S ?? K R Ī V Ē N S (@krivenchy) on

Nu, ja esi darītājs un gatavs agresīvi kulties pa dzīvi uz priekšu, tad tā var. Tiem jau iepriekš minētajiem ofisa cilvēkiem, iespējams, ir citādāk.

Man reizēm gribas, lai es būtu tāds cilvēks, kas var mierīgi atsēdēt darbā, iet mājās skatīties seriālus, ieelpot, brīvdienās aizbraukt uz to pašu dāču. Man gribētos. Jo tā ir skaista, vienkārša dzīve.

Bet mums, tiem māksliniekiem, vajag visu laiku meklēt, kur sevi izlikt, pilnveidot. Tas ilgtermiņā riktīgi čakarē galvu, jo tev jau arī ne vienmēr viss sanāk, kaut ko zaudē, un tad atkal ir tā šausmīgā sevis šaustīšana.

Man liekas, ka visam ir jābūt balansā. Darīt ir forši, bet ir jāspēj citreiz arī mierīgi pasēdēt.

Kā tev pašam tagad liekas – tavā dzīvē ir balanss?

Nē. Man ir ļoti neveselīgas attiecības ar darbu. Es mēģinu ļoti daudz uz sevi paņemt. Tik daudz reizēm ir uz pleciem, ka nevari vairs nostāvēt. Šogad mācos vairāk pateikt "nē", lai lieki nesačakarētu savu dzīvi. Man tagad ir tik daudz darba ar “Satīnu” un “Pāļa bazaru”, ka “Pēdējai pilītei” vairs neatliek laika. Es negribu tikai spiest uz kvantitāti, jo man ir svarīgi, ka beigās ir kvalitatīvs materiāls. Piemēram, podkāstu cilvēki redz kā pusotru stundu garu sarunu, bet īstenībā pirms un pēc veiktais darbs ir aizņēmis pusotru nedēļu.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Nesen pavisam nejauši sanāca iepazīties ar @dveseluputenisfilma režisoru @drdzintars. Mēs diezgan ātri saklikojām un sapratu, ka viņam ČISTA jāatnāk uz #PēdējāPilīte. Mēs parunājām par visu laiku gaidītāko pašmāju kino filmu (Dvēseļu putenis, protams) un to elles darbu, kas viņā ieguldīts; par Netflix VS Kinoteātriem; par latviešu kino nākotni, kā arī protams par to, ka mums aug neticami fantastiska un talantīga paaudze, kura tiek nepamatoti nopelta kā “vāja”. ? Paldies šīs epizodes sponsoriem @caffeinelatvia - mana mīļākā kafijas vieta šobrīd aktīvi meklē jaunus darbiniekus, lūdzu ieklausies un noskaties jauno vakanču segmentu, ko esmu sagatavojis. Šomēnes aprit 11 gadi mūsu lieldraugam @manaslecas.lv un viss, ko viņi uz svētkiem dara ir dāvina skropstu tušu pie katra pirkuma. Tā lūk. ? Paldies cīņu biedram @nauvasmith par ļoti ātro, skaisto un profesionālo montāžu. @veits ir aizbraucis uz Ēģiptes all inclusive kūrortu un šo epizodi izlaida, bet jau pavisam drīz būs atpakaļ. Epizode pieejama YouTube, Spotify, Apple Podcasts u.c. ?? #KRIVENCHY #DvēseļuPutenis #CaffeineLatvia #manaslecas #SingaporeLionCity

A post shared by J Ā N I S ?? K R Ī V Ē N S (@krivenchy) on

Ko mēs šogad no tevis vēl varam sagaidīt?

Šis būs liels gads “Singapūras satīnam”, pagaidām vēl neko nedrīkstu atklāt. Pagrieziena punkts. Būs arī nenormāli daudz koncertu, tā ka visa vasara jau sačakarēta [smejas]. Nezinu... man tas dzīvesstils tik dinamisks, ka visu laiku kaut kas jauns uzrodas. Man visa ikdiena sastāv no dafiga lietām, kaut kur pieslēdzies, kaut ko pastrādā, bet tāpat nezini, vai tam ir kāda vērtība. Man liekas, ka jebkas, ko es vai citi radoši cilvēki dara, ir bezjēdzīgs un metams miskastē, jo mēs vienkārši bezgalīgi meklējam veidus, kā attaisnot savu eksistenci. Patiesībā mēs nedodam absolūti nekādu pienesumu ne sabiedrībai, ne civilizācijai. Mēs nevaram attaisnot savu eksistenci, tāpēc radām bezjēdzīgus izklaides projektus vai “mēs dodam emocijas”... da nu neko nedodam. Latvija mierīgi varētu eksistēt gan bez pilītes, gan bez bazara. Nekas nemainītos mūsu kultūras attīstībā.

Skatoties uz to lielo bildi, tu saproti, cik patiesībā esi bezjēdzīgs.

Man liekas, ka to tomēr ir veselīgi apzināties. Neuztvert visu pārāk nopietni. Vēl jebkuras profesijas pārstāvim par labu nāk veselīga paškritika un pašironija. Vajag saglabāt to jautrību, kā arī skarbumu pret sevi. Beigās mēs tāpat būsim tikai viena no tām miljards blusām vai skudrām un tāpat neko daudz pasaulē neizmainīsim. Neuztraucies par lietām, kuras nevari izmainīt, un izmaini tās, kuras vari.

Tu ikdienā nestreso par lietām?

Vairs ne. Man īstenībā varbūt pārāk liels pofigs uz lietām iestājies.

Cik jūs nopietni uztverat sevi “Singapūras satīnā”?

Vispār neuztveram sevi nopietni. Man liekas, ka arī citiem mūziķiem tas būtu labs padoms. Mums viss ir ļoti kārtībā ar pašironiju un paškritiku. Uz visu vajag skatīties vairāk ar humoru, tad dzīve būs arī vieglāk sagremojama.

Kā jums rodas tie trakie teksti? Minēšu, piemēram, kaut vai dažus dziesmu nosaukumus - “Briseles kāposts”, “Athodu tutorial”, “Fleksē”.

Lielāko daļu tekstu, man liekas, esam uzrakstījuši pilnīgi skaidrā un pie pilnas saprašanas.

Man vispār nepatīk rakstīt afekta stāvoklī, jo tad vairs neesmu es, kaut kas cits runā tavā vietā.

Man patīk tā stiprā saķere ar realitāti, visu uztveru daudz asāk, prāts strādā labāk. Bet repu vispār ir grūti uztvert nopietni. Lai man piedod scēnas kolēģi, bet reps ir rēcīgs – pa lielam pieauguši vīrieši skaita pantiņus.

Nu, cits ātrāk, cits lēnāk.

Mēs Satīnā tagad arī jau vairs neesam edgy, bet gan sellouti [smejas]. Nezinu, kā citiem, bet mēs vienmēr gribam uztaisīt kaut ko priekš prikola. Vienkārši izdarīt kaut ko wtf un skatīties reakciju. Mēs īstenībā esam nenormāli troļļi.

Cik jūsu tur kopā bija?

Astoņi. Vesels bars. Brīžiem, esot tik daudziem, ir grūti vienoties par lietām. Cenšamies ieturēt demokrātiju. Mums visiem ir vienāds pienesums, visi esam lielas personības. Kopā diskutējam par tālāko bandas attīstību.

Bet dienas beigās jau mēs visi vienkārši gribam, lai ir kaut kas vēl krutāks. Tas viss ir ar labu nodomu, un kaut kā jau tiekam uz priekšu.

Tagad sēžot un ar tevi runājoties, redzams, ka tu ļoti atšķiries no tā mūsdienu vidējā aritmētiskā repera tēla – tev nav aptetovēta seja, netriec visu laiku “henīti”, nešņauc kokaīnu no prostitūtām, neplāno mirt jauns un skaists.

Tas ir riktīgi rēcīgi, vēl nesen stereotips par reperi bija pavisam citādāks. Zini kā, es neesmu nekāds reperis, bet gan rokenrols. Man po***, vienkārši patīk darīt lietas. Tā kā suns, kas skrien pakaļ mašīnai, – es nezinu, ko es ar viņu darīšu, kad noķeršu, bet vienkārši skrienu un skatos, kas notiks.

Komentāri
CopyDraugiem X Whatsapp

Tēmas

Lasītākais šobrīd
Top raksti
Uz augšu