Kādas bija sajūtas, uzzinot par nomināciju? Vai gaidījāt šādu balvu?

Lakstīgala: Noteikti nebiju gaidījis, pat prātā nekas tāds nebija ienācis. Es pats varbūt kā spilgtus novērtētu kādus citus muzikālos projektus, bet tie žūrijai acīmredzot neatstāja tādu iespaidu kā šis, līdz ar to man tas ir pārsteigums. Un, protams, ir patīkami saņemt apsveikumus it kā tev būtu dzimšanas diena tajā dienā. Lai gan tā ir tikai nominācija.

Pēc kādiem kritērijiem izvēlaties projektus, kuros piedalāties?

Lakstīgala: Prioritāte allaž ir kvalitāte. Man ir ļoti svarīgi, kāds būs potenciālais rezultāts, turklāt ne tikai darbā ar profesionāļiem, bet arī bērniem. Tā kā es esmu skolas direktors un man ļoti patīk strādāt ar bērniem, cenšos viņiem palīdzēt, iedvesmot, kopā ar viņiem veidot projektus un veidot viņos apziņu, ka tam jābūt kvalitatīvi atskaņotam pat tad, ja tas ir vēl ar bērnišķīgu izpratni, ka tā ir ar bērna acīm skatīta mūzika. Tas man ir ļoti svarīgi. Es nekad neesmu šķirojis koncertus, vai tas ir daudzveidīgai auditorijai milzīgās koncertzālēs, vai tas ir dažiem cilvēkiem, jo, manuprāt, jebkurš ir pelnījis dzirdēt vislabāko.

Kā, jūsuprāt, klasisko mūziku var padarīt interesantāku, it īpaši - jaunākajai paaudzei?

Lakstīgala: Tas ir atkarīgs no tā, kā tiek sagatavots klausītājs. Es savus koncertus mūzikas skolā vienmēr cenšos sagatavot, izstāstot, par ko tur būs runa, par komponistu, par laikmetu, ko komponists ir pārdzīvojis, kādas bija viņa emocijas, kā tas saskan ar mūsdienām, un aicināt bērnu ar konkrētu uzdevumu - saklausīt kādas konkrētas detaļas, - tad tas ir pilnīgi savādāk.

Likt klausīties klasiskās mūzikas koncertu vairāk par stundu, nesagatavojot viņu, manuprāt, ir nežēlīgi.

Tas attiecas uz jebkura žanra mūziku, jo, ja pat ir ilgstoša interese par viena stila mūziku, agrāk vai vēlāk tā apnīk, ja tajā nav kāda personīga interese. Kā skolas direktors regulāri aicinu profesionālus māksliniekus viesoties skolā un esmu ievērojis, ka bērniem patīk, ja arī viņus iesaista komunikācijas un muzicēšanas procesā. Pagājušajā gadā mūsu mūzikas skolā bija Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskais orķestris, un pieci no skolas bērniem spēlēja šajā orķestrī, līdz ar to viņi iemācījās sajust to garšu, kā tas ir spēlēt starp gandrīz jau īstiem profesionāļiem, bet kas tomēr vēl mācās. Nekas man nedod lielāku gandarījumu kā bērnu laime, kas „pavelk” viņus tālāk uz: “Jā, es to gribētu darīt”. Arī šogad mums ir paredzēti divi kamermūzikas projekti ar profesionāliem mūziķiem gan no "Sinfonietta Rīga", gan LNSO, kur viņi gan uzstāsies paši, gan arī iesaistīs mūsu audzēkņus kopīgā muzicēšanā.

Kas diriģenta profesijā sniedz jums vislielāko gandarījumu?

Lakstīgala: Studējot diriģēšanu, es kaut kur lasīju, ka neviena cita profesija neveido endorfīna hormonu vairāk kā diriģenta gandarījums pēc koncerta, saņemot klausītāja aplausus. Tas bija kāds pētījums, kas man lika aizdomāties, ka tā tas patiešām arī ir. Un publikas atsaucība ir tā, kas dod tās lielās emocijas. Atceros, kad kopā ar LNSO devāmies Āzijas turnejā, mums divas nedēļas katru dienu bija koncerts citā pilsētā, kas fiziski bija gana nogurdinoši. Atpakaļceļā devāmies caur Indiju, kur bija vēl divi koncerti. Lielais pārgurums, netīrība visapkārt - ļoti negribējās neko spēlēt, zuda iedvesma. Un tad pienāca koncerts Mombajas koncertzālē, kur klausītāju enerģija un atmosfēra bija tik ļoti pozitīva, ka mēs vēl nebijām līdz galam nospēlējuši Dvoržāka Devīto simfoniju, bija palikušas vēl trīs taktis, ko spēlēt, bet publika bija jau kājās. Tas tā iedvesmoja un emocionāli pacēla mūziķus, ka varētu vēl divas nedēļas ceļot un koncertēt.

Kā jūs vērtējat operetes žanra attīstību Latvijā?

Lakstīgala: Es ļoti augsti vērtēju šo žanru, jo, manuprāt, tas ir nepelnīti atstāts novārtā. Klausītājiem jābūt līdzvērtīgi pieejamai gan simfoniskai mūzikai, gan opermūzikai, gan operetes mūzikai, gan kamermūzikai. Tam nevajadzētu būt nodalītam, man ir kauns, ka Latvijā šim žanram netiek pievērsta atbilstoša uzmanība. Īpaši, ja mēs paši sevi prezentējam un pasniedzam kā profesionālās mūzikas lielvalsti, kas, protams, tā arī ir. No mazas valsts tik daudz atpazīstami un talantīgi mūziķi ir iekarojuši visu pasauli, bet tajā pašā laikā esam pēdējā vietā tieši operetes žanra attīstībā.

Es ticu un ceru, ka Latvijas Operetes fonda uzsāktā žanra attīstība Latvijā notiks pozitīvā virzienā un strauji. 

Ne viens vien klausītājs ir atzinis, ka tieši operetes žanrs viņam ir labāk ļāvis vēlāk uztvert arī operas žanru, jo tas ir kā nesaraujams organisms. Ir jābūt pieejamiem abiem šiem muzikālā teātra žanriem. Man šķiet, ka daudzi pēdējo 25 gadu laikā nemaz nezina, kas ir ārpus ierastās mūzikas vides. Viņi zina, ka var aiziet uz dramatisko teātri vai uz simfonisko koncertu, bet nezina, ka nu jau septiņus gadus ir atkal pieejama Latvijas Nacionālā operete. Līdz ar to viņiem tas kaut kādā veidā saistās ar operu, ar kaut ko smagnēju, kur visu laiku dzied svešā valodā un kur kādu vienmēr nogalina. Bet tā gluži nav. Gan iestudējuma veidotājiem, gan klausītājiem ir vērts iedziļināties operešu varoņu patiesajās emocijās. Operetēs dzied un runā, lielākoties, valsts valodā, līdz ar to ir publikai saprotama. Tai gandrīz vienmēr ir laimīgas beigas un ļoti liela pozitīvisma deva. Esmu pārliecināts, ka šis žanrs sabiedrībai ir vajadzīgs.

Vai varētu uzskatīt, ka šis ir iemesls kāpēc jūs piedalāties šajā procesā?

Lakstīgala: Jā, arī tas, protams, jo es tiešām vēlos palīdzēt šim žanram atkal uzplaukt un parādīt sabiedrībai vērtības un emocionālo ieguvumu, ko sniedz šī žanra iespējas. Protams, šis žanrs paplašina arī manas profesionālās iemaņas, jo tas manā pieredzē personīgi arī ir kaut kas jauns. Nav tā, ka es esmu mācīts speciāli operetes žanrā. Līdz ar to esmu spiests vairāk iedziļināties, pētīt operetes īpašo, specifisko stilistiku, vairāk paklausīties šo mūziku, lai to varētu tā veiksmīgi adaptēt un izdarīt pareizi.

Kāda ir sajūta, strādājot Operetes teātrī?

Lakstīgala: Šobrīd man ir tieši gads šajā sadarbībā ar Operetes teātri. Pagājušajā februārī es sāku, iestudējot Imres Kālmāna “SILVA. Čardaša karaliene”. Man vispirms vajadzēja vispār padomāt, lai saprastu, vai es to varu, vai tas ir mans. Bet, protams, mani uzrunāja ne tikai pats projekts, vai konkrēti tieši šī operete, bet arī brīnišķīgā radošā komanda. Režisors Juris Jonelis un scenogrāfs Didzis Jaunzems, kas šobrīd augsti kotējās Latvijas teātra kultūrā, man bija ļoti interesanti strādāt šajā komandā. Līdzīgi kā Rahmaņinova Trešais klavierkoncerts, kas ir klavierkoncertu klavierkoncerts, „SILVA. Čardaša karaliene” ir operešu operete. Viens no vispopulārākajiem darbiem, kāds vispār var būt operetes žanrā, līdzīgi kā Štrausa “Sikspārnis” vai Lehāra „Jautrā atraitne”, arī Kālmāna “SILVA. Čardaša karaliene” ir ļoti skaista, bet tajā pašā laikā stilistiski gana sarežģīta.

Cik liela nozīme augsti profesionālam sniegumam ir savstarpējai komunikācijai starp diriģentu un pārējiem māksliniekiem?

Lakstīgala: Tā ir vesela māksla, lai diriģents saglabātu savu autoritāti, bet tajā pašā laikā būtu draudzībā ar mūziķiem. Lai būtu ģimeniskums, lai būtu savstarpējā uzticība, bez kuras nevar. Bet, tajā pašā laikā saglabājot autoritāti un prasīgumu, bez kura arī īsti nevar. Man nav zināms šobrīd pasaulē neviens diriģents, kuru visi orķestrī simtprocentīgi mīlētu, teiktu, ka tas ir mūsējais. Tas ir tikai normāli, tāpat ir ar režisoriem teātros. Pareizākais ir darīt visu iespējamo, lai atrastu šo kontaktu un nezaudētu autoritāti. Es arī esmu pieļāvis savas kļūdas, uzsākot darbu šajā profesijā. Bet izdarītie secinājumi mani ir tikai stiprinājuši.

Nemaz nav tik vienkārši nostāties septiņdesmit cilvēku priekšā un saprast, ka esi viens no jaunākajiem starp viņiem un tagad mācīsi viņiem, kā jāspēlē.

Pašam ir jābūt ļoti lielai pārliecībai, jo, tiklīdz orķestris sajūt, ka diriģents pats nav pārliecināts, tajā brīdī viņš ir norakstīts, un viņš nekad neiegūs īstu autoritāti. Ļoti svarīga ir pirmā komunikācija ar mūziķiem, - diriģentam ir jābūt ļoti sagatavotam. Viņam ir jāzina viss par mūziku, par to, ko viņš vēlās teikt. Un tad nebūs sadarbībā problēmas. Divus ar pusi gadus es mācījos diriģēšanu Berlīnē, kur man profesors teica, ka principā ar labiem orķestriem tu pat vari neko nedarīt. Viņi tevi vērtēs pēc tā, kā tu uznāksi pie orķestra. Jau pirms tu pacelsi rokas, viņiem būs skaidrs – būs vai nebūs. Tieši pirmais iespaids ir ļoti svarīgs.

Kurš mūzikas žanrs jums kā māksliniekam ir vistuvākais, un kādu mūziku klausāties ikdienā?

Lakstīgala: Es cenšos draudzēties ar visiem žanriem. Mīļākais ir tas, ar ko es tajā brīdī strādāju, tas man ir gan mīļākais komponists, gan mīļākais žanrs, jo es izlieku visu sevi tajā brīdī. Nebūs tā, ja man mīļākais komponists ir, piemēram, Čaikovskis, tad, kad diriģējot Štrausu, domāšu tikai par Čaikovski. Brīdī, kad ar programmu strādāju, koncentrējos tikai uz to.

Ja pavisam nopietni, tad pēdējos gadus mani ir ļoti aizrāvis Bēthovens. Pirmos gadus es izvairījos no viņa, jau četrus gadus biju orķestra galvenais diriģents, bet neķēros klāt klasicismam, jo man šķita, ka es pats esmu liels un smags, līdz ar to es darīšu to mūziku smagu. Tad es vienreiz pamēģināju, un mani tik ļoti tas aizrāva un iepatikās, ka es labā nozīmē saslimu ar Bēthovenu un visur, kur es diriģēju, arī ārzemēs, vienmēr piedāvāju Bēthovena interpretācijas. Manuprāt, tas ir sanācis. Protams, romantiskā mūzika - Čaikovskis, Rahmaņinovs, Štrauss, Mālers - viņos ir šīs romantiskās emocijas, šie stāsti, uz kuriem balstīties. Un tas palīdz. Tajā pašā laikā tas ir izaicinoši, lai neatkārtotos, bet izveidotu kaut ko savu, unikālu, bet tas nenozīmē, kad es nekad neinterpretēju baroku vai klasicismu, vai laikmetīgo mūziku. Ja runa ir par latviešu izpildītājiem, es klausos Intaru Busuli, jo viņš, manuprāt, tiešām ir ne tikai ļoti talantīgs kā estrādes mākslinieks, bet arī erudīts un ļoti inteliģents cilvēks. Es viņu personīgi pazīstu, līdz ar to mums vienmēr ir, par ko parunāt. Ne visi pop mūzikas un estrādes žanra pārstāvji ikdienā aiziet uz teātri vai koncertu, bet Intars labprāt iet. Līdz ar to viņš ir ļoti labi informēts par to, kas notiek sabiedrībā. Tāpat ir ar Kārli Lāci, kas pārsvarā raksta viņam dziesmas. Arī Kārlis man ir tāds domubiedrs, kuru es labprāt interpretēju. Katrā ziņā man patīk viņa domāšanas veids mūzikā.

Kādu muzikālo darbu jūs vēlētos nākotnē diriģēt?

Lakstīgala: Man ļoti liels sapnis ir Riharda Štrausa opera “Rožu kavalieris”. Ir divi darbi, kuru dēļ es vispār sāku mācīties diriģēšanu. Viena no tām bija Pučīnī opera “Toska”, un otrs ir Štrausa “Rožu kavalieris”. Daudzi mani kolēģi atceras, ka “Toska” bija tā izrāde, kurā es pats spēlēju no partitūras, nevis no sava mežraga partijas. Pēc pirmās profesijas esmu mežradznieks. Līdz ar to ļoti labi zināju šo mūziku, centos neko nepalaist garām un katru reizi to izdzīvot. Tā man bija kā sava veida dvēseles barība. Diemžēl Štrausa “Rožu kavalieri” nav vēl man sanācis ne spēlēt, ne diriģēt, bet “Tosku” ir sanācis gan spēlēt, gan diriģēt, līdz ar to šis bērnības-jaunības sapnis ir vēl procesā. Redzēsim kā dzīve mani vedīs. Vēl ir laiks.