Krievu rakstnieks Jevgeņijs Zamjatins (1884-1937) ir autors vienai no pirmajām pasaules antiutopijām - "Mēs" (Мы, 1924). Džordžs Orvels šo darbu min kā vienu no savas antiutopijas - "1984" iedvesmas avotiem.

1924. gadā romāns publicēts vairākos ārzemju izdevumos. Par saviem uzskatiem rakstnieks izpelnījās padomju varas nosodījumu. "Mēs" tika nodēvēts par "kaitīgu pamfletu", un PSRS tas netika publicēts līdz pat 1988. gadam. 

Romāna darbība norisinās dīvainā nākotnes valstī – Vienotajā Valstī – vairāku tūkstošu gadu tālā nākotnē. Vienotās Valsts pasaule ir racionalizēta un izkārtota līdz pēdējam sīkumam, tā ir vienveidības un nebrīves pasaule, pasaule bez mīlestības, bez dzejas, bez zinātnes, bez personības, bez dvēseles. Verdzības pasaule, kas tās iemītniekam rada laimes ilūziju, jo tās pilsoņu griba ir pilnīgi atrofējusies, viņi akli uzticējuši savu likteni Vienotajai Valstij, taču būtībā vienam cilvēkam – Labdarim. Tā ir pasaule, kur vārdi aizstāti ar skaitļiem un matemātikas formulām. Racionalizēts un sistematizēts ir viss – darbs, atpūta stikla sienu telpās (lai valsts sargi jebkuru indivīdu varētu nepārtraukti novērot), satiksme un arī dzimumdzīve. Vārdu cilvēkveida būtnēm nav, ir numuri. Galvenais varonis ir D-503, viņa iemīļotā sieviete – I-330 (citas personas apzīmētas ar citiem burtiem). Mehāniska, trula dzīve, kazarmu režīms, kuru palīdz nosargāt sargu redzīgās acis. “Nekādām nejaušībām nav vietas, nekādu negaidītību nevar būt.”

Pašā valsts smailē stāv Labdaris, kuru gan pārvēl, taču pārvēlēšanas, kā mēs šodien teiktu, ir formālas.

Ideāla nebrīvības valsts, kurā tās pavalstnieki jūtas apmierināti, varbūt pat laimīgi. Katrā ziņā – samierinājušies.

Latviešu valodā Dinas Nātiņas tulkojumā darbu izdeva apgāds "Liesma" 1990. gadā.

Tomēr arī šādā unificētā pilsētvalstī vēl pastāv cilvēku kaislības, patiesas mīlestības jūtas, ilgas pēc dzīva meža – tur aiz Zaļās sienas. Tās pārņem arī romāna galvenos varoņus.

Darbs ir sarakstīts dienasgrāmatas formā, kuru raksta kāds Vienotās Valsts matemātiķis un Integrāļa (kosmosa kuģa) celtnieks. Viņa numurs ir D-503. Vienlaicīgi ar D-503 iekšējām pārmaiņām mainās arī viņa rokraksts. Zamjatina grāmata "Mēs" kļūst par stāstu "Mēs", ko izklāsta savā dienasgrāmatā D-503. Rokraksts sākas kā Vienotās Valsts literatūras paraugs, bet pakāpeniski tas pārvēršas par mūsu laika literatūras paraugu. Kad Labdara vārdā visiem Vienotās Valsts numuriem tiek pavēstīts: "Ikvienam, kam tas ir pa spēkam, jāsastāda traktāti, poēmas, manifesti, odas vai citi sacerējumi par Vienotās Valsts skaistumu un diženumu", lai piespiestu padoties labdarīgajam prāta jūgam nezināmas būtnes, kuras mīt uz citām planētām - varbūt vēl mežonīgajā brīvības stāvoklī. D-503 nolemj pierakstīt “to, ko redzu, ko domāju, precīzāk, ko mēs domājam”. Viņš secina, ka tā vietā, lai sarakstītu matemātiski precīzu poēmu par godu Vienotajai Valstij, viņam sanāk kaut kāds fantastisks, avantūrisks romāns. Drīz viņš secina, ka vairs nevar izmantot savu poēmu Valsts didaktiskajiem nolūkiem, jo “Mēs” kļuvis jau par kriminālu faktu.

"Ik rītu ar sešu zobratu precizitāti – vienā un tai pašā stundā, vienā un tai pašā minūtē – mēs, miljoni, visi kā viens ceļamies augšā. Vienā un tai pašā stundā miljonvienoti sākam darbu – miljonvienoti beidzam. Un, saplūzdami vienotā miljonroku ķermenī, vienā un tai pašā, Dižās Tabulas noliktajā sekundē mēs paceļam karoti pie mutes un vienā un tai pašā sekundē izejam pastaigā un dodamies uz auditoriumu, uz Teilora  vingrinājumu zāli, liekamies gulēt…"

Drīz D-503 tiek iesaistīts pretvalsts sacelšanās sagatavošanas priekšdarbos. Viņš iepazīstas ar kādu I-330, kas, izrādās, ir nelegālās pretošanās kustības dalībniece, un iemīlas. Viņa ļauj ieskatīties nepazīstamajā dzīvē aiz Zaļās Sienas, kur vēl atlikuši daži brīvi cilvēki...