Pk, 22.11.2024.
Laika ziņas
Horoskopi
Komanda
Reklāma
Noteikumi
Par TVNET+
RUS
Šodienas redaktors:
Krista Garanča

Atklāta intervija ar "X Faktora" uzvarētāju un nu jau divu bērnu tēvu Arturu Gruzdiņu (2)

Kāda ir viņa dzīve pēc šova?
Foto: Publicitātes foto
CopyDraugiem X Whatsapp

Mēs mūziķi Arturu Gruzdiņu iepazinām "X Faktora" pirmajā sezonā. Pirms šova viņš bija operators "Re:TV", bet pēc uzvaras ieguva 10 tūkstošus sava talanta attīstībai un līgumu ar "Sony Music". Intervijā TVNET dziedātājs atklāja, kāda ir viņa dzīve pēc šova un pirmā soloalbuma "Aplī" izdošanas.

Tikai tagad, sākot meklēt informāciju par tevi intervijai, ievēroju, ka esi iekrāsojis līdz šim melnbaltos liesmu tetovējumus uz rokām. 

Jā, pirms nonākam pie tā, es pateikšu, ka zināju, ka man būs šādi tetovējumi, jau kādu 14 gadu vecumā. Tikai bija jāsagaida īstais laiks un vieta.

Negrasos noliegt, ka tas viss ir Čestera Beningtona un grupas "Linkin Park" ietekmē. Jā, es biju un joprojām esmu uz ceļiem viņu priekšā. Nebūšu amerikāņu pusaudzis, sakot, ka viņi izglāba manu dzīvību, bet pavisam noteikti noteica toni tam, ko es daru un domāju. Es 8. klasē izdūru lūpā pīrsingu un, ietekmējoties no Čestera, izstiepu tuneļus. Tas bija lieliski, man, goda vārds, ir žēl, ka man tā pīrsinga vairs nav. Es labprāt nēsātu līdzi maksimāli daudz sava pusaudža katru dienu. Bet tuneļi, par laimi, ir, un dvēsele arī.

Atgriežoties pie tetovējumiem – sanāca tā, ka uzzīmējām līnijas 2018. gada rudenī un bija jāgaida, kamēr sadzīst. Tas tieši sakrita ar "X Faktora" finālu, kurā piedalījos Kattie priekšnesumā, un tad nācās publiski parādīties ar puspabeigtajām svītrām. Labprātāk gan būtu rādījies tikai ar pabeigto variantu. Man patīk pārsteigumi pašam un citiem.

Šie tetovējumi arī sakrita ar Čestera aiziešanu mūžībā, un tie vairs nav tikai pusaudža neizsapņotais sapnis, bet simbolizē mūžīgu piemiņu šim fantastiskajam mūziķim, kurš ir ietekmējis un izmainījis dzīvi tūkstošiem svaiga gaisa malka alkstošiem jauniešu, arī man.

Un tie simbolizē arī drosmi. Drosmi darīt to, kā priekšā jūtos nobijies vai nedrošs, vai tā ir kāpšana uz skatuves, vai kāda sliekšņa pārkāpšana, vai šo pašu tetovējumu uztaisīšana. Jo atpakaļceļa nav. Un dažreiz tā arī vajag - iet uz priekšu, nedomājot par to, kā bija vai kā varēja būt. Tas ļoti atvieglo dzīvi.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Arturs Gruzdiņš (@arturs_gruzdins) on

Tev ir arī citi tetovējumi? 

Ir vēl trīs citi, jā. Man patīk tā lietiņa, bet esmu tikai sākumā. Pirmo tetovējumu uztaisījām pie drauga mājās 8. klasē ar šujamo adatiņu, kurai galā aptīts diegs, lai tinte turas klāt, un PSRS laika rakstāmo tinti. Nu, teiksim tā, ar cietumnieku metodi. Drausmīgi smirdīga tinte bija, veca, to gan atceros. Uztetovēja man draugs zirnekli, kas izskatās vairāk pēc skudras. Nezinu, kādēļ tā ne/sanāca.

Ne ar vienu, protams, ne pīrsings, ne tunelis, ne tetovējums nebija saskaņots. Mamma tik ieraudzīja un nopūtās.

Jautāja, vai tas pazudīs. Drusku samelojos un teicu, ka ar laiku pazudīs. Piekodināja man, lai vairs tā nedaru, ka gan jau bīstami. Pēc divām nedēļām tādā pašā veidā uztaisījām otru, ķīniešu hieroglifu – life, fate, destiny. Saproti pati, 2008. gadā internets Rūjienas bibliotēkā bija tāds, kāds tas bija, un to, ko tā dzīlēs atradām, ņēmām par labu un likām uz miesas. Spēlējām "Runescape" un meklējām idejas tetovējumiem. 

Nākamo pēc ilgas pauzes, bet profesionālā salonā 2018. gadā uztaisīju virs sirds - dēliņa vārds un dzimšanas datums. Jāsaka gan, ka tetovētājs ietetovēja man nepareizu ciparu. Tad nu metās labot. Interesanta pieredze, lai neteiktu vairāk. Tagad, kad aprims šis vīrusa trakums, turpat jāiegravē arī meitiņa. Lai vienmēr pie sirsniņas. 

Bet vispār es biju paklausīgs jaunietis un neaizrāvos ar neatļautām vielām un buļļu dzirām, lai gan apkārt kārdinātāji bija ik uz soļa. Šis bija mans pusaudža protests, un es priecājos, ka tā, jo tas ir stāsts, kuru stāstīt.

Dažās tavās “Instagram” bildēs redzēju, ka tu brauc ar motociklu. Tetovēts bārdainis uz moča! Cik ilgi tā ir tava aizraušanās un vai tev ir pašam savs? 

Jā, man tik nav Hārlijs, tad būtu pilns komplekts. Braucu ar "Kawasaki Z750". Kaifs braukt ar to vella aparātu. Es gan neesmu trakotājs, jo negribas riskēt, bet patīk pabraukt tāpat vien.

Kad noliku tiesības, par kāzām iekrāto naudu nopirku arī moci. Mājās bija ilga skaidrošanās.

Bail nav, kamēr netiek riskēts. Protams, kad sezona iesākas, tad uz tukša garāka ceļa posma uzspiežu, lai sajustu, uz ko tas aparāts ir spējīgs, bet tad atlikušo sezonu ir miers no dullošanās. Negribas riskēt ar sevi un citiem, un arī sodi nevilina, jo baudīt jau nenozīmē riskēt.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Arturs Gruzdiņš (@arturs_gruzdins) on

Skatoties uz tevi, protams, nevar neievērot tavu kuplo bārdu. Kā tu to kop?

Ai, zini, es esmu slinks bārdkopis. Nekad neesmu pircis nevienu eļļu, esmu ticis apgādāts no Ziemassvētku vecīša ar šiem labumiem. Tad nu lietoju to, kas ar labu domu nācis. Man laikam tādas svaigās smaržas patīk. Kopju tad, kad palieku noaudzis. Neesmu tas, kurš katru nedēļu iet apkopties. Manī vispār rada stresu, ja pie friziera jāpavada ilgāk par pusstundu... un parasti tas ir krietni ilgāk. Tā ka varu teikt, ka cenšos izvairīties no lieka stresa. 

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Arturs Gruzdiņš (@arturs_gruzdins) on

Albums “Aplī”. Pastāsti nedaudz par to. Kāpēc tam ir tieši šāds nosaukums?

Man šķiet, ka mēs dzīvojam aplī. Kāds teiks, ka pa spirāli, un arī jau nebūs melots, bet, tā kā cilvēki, notikumi un daudz kas cits mūsu dzīvēs atkārtojas, es teiktu, ka ceļojam pa apli/aplī un paši dzīvojam tajā iekšā. Nelaižam nevienu klāt, vārāmies savā sulā, neizpaužam emocijas. Tas ir mūsu aplis, pa kuru ceļojam.

Albums ir par dzīvi. Tas stāsta par pieredzēto.

"Leģendāri" ir par grupu "Refleksija" un mums, Rūjienas puikām, kuri no pirmās dienas iet ar augstu paceltām dūrēm un pastāv par saviem sapņiem un ideāliem; "Deg kā uguns" ir par visiem, kas cenšas stāties ceļā sapņiem un darbiem, un tiem, kas atbalsta un palīdz; "Aisbergs" ir par mobingu, gan no apkārtējiem, gan iekšējo. Katrai dziesmai ir savs personīgais stāsts. Albums iesākas ar “mēs esam un būsim”, kā visa jaunā sākumā tam arī ir jābūt. Un tad nāk Dieviņš, kurš pasmejas par mūsu plāniem un liek iet citu ceļu.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Arturs Gruzdiņš (@arturs_gruzdins) on

Man sirdī visvairāk iekrita tavas dziesmas “Apskāvieni” un “Kas pie velna”. Vari pastāstīt par tām, to tapšanu, iedvesmu, vārdiem?

Paldies, liels prieks dzirdēt, ka tieši šīs ir vistuvākās. Abām ir gana interesants tapšanas stāsts. Sākšu ar "Kas pie velna". Tā ir vienīgā dziesma, kura ir nākusi no "Refleksijas" mapītes. Basists Normunds to parādīja man jau kādā 2017. gadā. Uzreiz bija skaidrs, ka pantā jābūt repčikam un piedziedājumā kam agresīvam. Liriski tā ir vienīgā dziesma albumā ar agresīvi politisku vēstījumu. Mēs esam tie vergi zelta krāsā, mēs tie maniaki un klibie kumeļi vēlētāji. Saīsinājumā sanāk KPV, bet nu, tā šoreiz ir sakritība. Lai gan ļoti precīza.

"Apskāvieni" izklausās, ka ir mīlīga, bet tā nepavisam nav. Tā ir par vēlmi kontrolēt, par apskaušanu kā ierobežošanu. Esmu pats izgājis cauri tam posmam ar sevi. Gan vidusskolas attiecību periodā, gan arī ar sieviņu. Kad sākām satikties, viņa aktīvi spēlēja volejbolu un es nesapratu, kāpēc brīvdienā nepavadīt laiku kopā divatā, bet jādodas kaut kur prom pie kādiem citiem utt.

Pilnīgs muļķis. Labi, ka ar laiku nāk dzīvē apskaidrības un var palikt normāls.

Muzikāli šai dziesmai nebija paredzēts būt albumā, vismaz no mana skatu punkta. Es ierakstīju demo, aizsūtīju Reinim Sējānam, noklausījos pats vēlreiz un uzreiz nosūtīju nākamo e-pastu, lai ignorē nosūtīto dziesmu, ka štrunts un nav vērts klausīties. Reinis teica, ka viņam pat sunīši dziedot līdzi, tā ka jāatstāj vien būs. Bija plāns šo dziesmu ierakstīt kā duetu ar kādu fantastisku sieviešu dziedātāju, bet tas diemžēl neizdevās. Cerams, ka nākotnē.

Vari iztirzāt arī tituldziesmu “Aplī” un “Plēs”, ar kuru piedalies “Muzikālajā bankā”?

"Aplī" stāsta par to, kā es pats plūstu pa straumi, cik man dažreiz ir sarežģīti uzvarēt cīņā ar sevi par atbildības sadalījumu. Stāsts par ceļošanu aplī un atrašanos aplī, par plūšanu pa dzīvi. Tas viss, protams, mainījās ar mazo ienākšanu pasaulē, un tas papildina dziesmas pamatdomu, ka ir jāmainās pašam, vai dzīve salauzīs tevi. Ja ne dzīve, tad sieva [smejas]. Dzīvajā šī dziesma ir riktīgs rock gabals, un ir baigais kaifs to izpildīt.

"Plēs" ir par vienaldzību. Par to, kā mēs ikdienā pierodam pagriezt muguru vienam pret otru, kolīdz rodas problēmas, nevēloties tās atrisināt jau saknē, līdz mēs iebraucam stāstā, kurā taustāmies, ne glāstām. Tas izklausās tik skumji, bet tā ir realitāte. Un tad iedomājamies, ka ar tādām emocijām mēs “atvadāmies” viens no otra, no rīta izejot pa durvīm, un, nedod Dievs, kaut kas notiek ar vienu no abiem. Kā un cik ilgi mēs sadzīvosim ar domu, ka pēdējais, ko viens otram likām just un paši jutām, bija aizvainojums?

Mani šī doma baida, un es neļaujos ne vienaldzībai, ne lepnumam.

Šī dziesma muzikāli izmainījās visvairāk - tā nebūt nebija balāde, bet drīzāk tāds mid-tempo roka gabals. Reinis to pārvērta, un pirmajā brīdī es nodomāju – vāāu, tas galīgi nebija tā domāts. Bet pareizi viņš izdarīja. Un, jā, balsojiet, lūdzu, visi “Muzikālajā bankā”! [Smejas.]

Kāds ir darbs “Sony Music”? Vai vari radoši izpausties? Vai ir tā, kā domāji, ka būs?

Pavisam noteikti tas ir citādāk, nekā es biju iztēlojies. Mēs 2017. gada sākumā sākām darbu ar "Sony" iniciētu dziesmu "Welcome to the Game", kuru sarakstījām ar somu songwraiteriem. Es iebildu pret šādu notikumu muzikālo attīstību, bet, tā kā man tai laikā nebija pamatotu argumentu, neko skaļāk es arī nebrēcu. Protams, šī dziesma nebija tas, uz ko bija jāfokusējas, un tas pierādījās. Paldies visiem iesaistītajiem, jo mums izdevās pierunāt "Sony", ka varētu strādāt pie dziesmām latviešu valodā un jau uzreiz pie albuma, kas viņiem nav ierasta prakse. Un tā 2018. gada augustā pirmo reizi tikos ar Reini, lai runātu par teorijas pārnešanu dzīvē, un īsi pirms Ziemassvētkiem mēs tikāmies dzīvē jau ar pirmo demo materiālu.

Šeit gan jāsaka liels paldies, jo viņi nejaucās radošajā darbā. Mēs strādājām savā stūrītī netraucēti, bet "Sony" atbalstīti, un tas, protams, dod sirdsmieru un roku brīvību. Neesmu saņēmis negatīvas atsauksmes no viņiem. Viņi gan, protams, nesaprot, par ko es tur dziedu. 

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Arturs Gruzdiņš (@arturs_gruzdins) on

Uz albuma vāciņa esi redzams podiņmācībā. Kā izdomāji izmantot tieši šo foto?

Tas nebūt nav tāpēc, ka man būtu liels ego vai bija vēlme parādīt ko mīlīgu. Tur izskatās, ka bērns domā lielas domas, jo ķermeņa valoda par to liecina. Bet šī bilde lieliski iesāk albuma stāstu no mana skatu punkta. Mēs katrs dzīvojam savā aplī, arī es kā bērns reiz dzīvoju ar saviem sapņiem, bezrūpību un visu pārējo, kas ietver sevī sekas un likumsakarības turpmākajai dzīvei.

Izaugšana līdz šodienai ietver visu, ko albumā var saklausīt. Gan liriski, gan muzikāli. Un tas viss sākās no tā mazā puikas, kurš, visticamāk, tur tikai kakāja. 

Protams, bilde ir gana amizanta un diskutabla, bet man ir līdz kaklam mūsdienu popmūzikas standartizētais izskats un skaņa, kas nerāda neko unikālu, tikai atštancē jau vakar dzirdēto. Tādēļ arī albums, lai gan nav nekāds roka flagmanis, nebūt nav popmūzikas kājslauķis un, lai nu par ko, bet par to es lepojos. Un arī vāciņš nav standartizēta izpildītājmākslinieka tagadnes ģīmetne, bet gan jau priekšvārds stāstam, kuru klausītājs sastaps turpmākajās četrdesmit minūtēs.

Neslēpšu, "Sony" sākumā nebūt nepatika šī ideja, bet lēnām pierunājām.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Arturs Gruzdiņš (@arturs_gruzdins) on

Uz albuma vāciņa esi redzams kā bērns, bet tagad tev pašam ir bērns – dēls un meita. Kā jūties, esot tētis? Kā mainījusies tava dzīve kopš bērnu ienākšanas ģimenē?

Oi, viss ir citādāk. Es ar mocīti izbraucu tad, ka ir laiciņš un visi guļ, nevis tad, kad gribas. [Smejas.] Miers ir pazudis, bet savā ziņā tā vietā ir nākusi cita miera forma, ka negribas riskēt vai darīt ko muļķīgu, jo gribas redzēt, kā mazie pieaug un nes prieku. Tā ir ļoti interesanta sajūta, kad tik mazas un pašsaprotamas lietas, ko kāds dara, nes tik lielu prieku.

Tagad jau mēs nesen esam četri, jo janvāra beigās pie mums atskrēja peciņa Asnāte. Tā ka tas viss ir dubultmainījies.

Reizēm jau gribas pilnīgu mieru, īpaši jau Elzai, jo es izsprūku no ikdienas savos darbos, bet tad Ernests aizbrauc ciemos pie vecvecākiem un sanāk drusku atslodzīte. Lai gan tad uzreiz vienmēr pietrūkst tas mazais bardaciņš un troksnītis. Tā mēs saaugam, vairs jau nav iedomājama dzīve bez viņiem. Tas pavisam noteikti ir visskaistākais, kas uz pasaules var rasties. Tas prieks, ar kādu mazais sagaida mājās, dod neizmērojamu enerģiju un dzīvesprieku. Bet, nenoliedzami, vēl ir tik daudz jāiemācās, gan pacietība pašam, gan laika sadale par labu visiem, ne tikai sev.

Kā ar sievu izvēlējāties tieši vārdu Ernests?

Ja nemaldos, tas bija sieviņas Elzas vecvectēva vārds. Man patika, un es neiebildu. Asnāte bija mana iniciatīva, un es apradināju viņu ar to. Pirmo reizi sastapu tādu vārdu pirms vairākiem gadiem filmējot kāzas. Dikti iepatikās, braucu mājās un teicu Elzai: ja mums būs meitiņa, tad viņa būs Asnāte. Sacīts darīts.

Cik ilgi ar sievu jau esat precējušies?

Apprecējāmies 2018. gada 18. augustā. Un, nē, neesam tie trakie, kuriem svarīgi, lai datums lasās kā minimums no abiem galiem vienādi. Tas vienkārši bija vienīgais brīvais datums tai gadā, kas man bija pieejams.

Sākumā gan nesapratām, kādēļ nevaram atrast ne fotogrāfu, ne sarakstīšanās laiku, ne ko. Tad kalendārs mums atvēra acis. Bet viss bija skaisti, paši (Elza lielākoties) divu mēnešu laikā visu noorganizējām un izdarījām bez liekas pompozitātes, bet tā, lai prieks visiem un nav jāpārdod nieres. Piedzima Ernests, un tas bija loģisks solis.

Nesaprotu īsti tos, kuri uzskata, ka radīt bērnu ir forši, bet vienmēr var dzīvot atsevišķi un dalīt viņu pa brīvdienām, ja nu vecākiem nesakrīt dzīves ceļi, bet apprecēties, lūk, tas ir nopietni, to nedrīkst sasteigt. 

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Arturs Gruzdiņš (@arturs_gruzdins) on

Kā jūs iepazināties, ja neiebilsti atklāt?

Iepazināmies 2013. gada nogalē mana drauga un grupas ģitārista Daira sievas (viņi vēl nebija precējušies) Beātes vārdadienas ballītē, uz kuru mani aizvilka draugs un grupas bundzinieks Klāvs. Jā, sarežģīti. Bet tur nu viņa sēdēja. Ar Klāvu nodomājām, ka baigās pilsētas džāras. Bet īstenībā jau mēs paši bijām tie lauku pāķi. Tai vakarā es daudz dziedāju savas dziesmas un "Zemenes" (jo ballīte bija Smiltenē), un tā mūsu actiņas satikās. Nu, nākamās vai aiznākamās dienas vakarā es ņēmu visu savu drosmi pirkstu galos un draugiem.lv rakstīju vēstuli. Jāatzīst, ka visu to vakaru nespēju iegaumēt viņas vārdu, tādēļ atrast bija sarežģīti. Bet tā tas viss aizsākās un skaisti turpinājās.

Tu biji operators "Re:TV" – kad tu aizgāji no šī darba?

Pirms sākās "X Faktors", paņēmu pauzi no televīzijas, kaut kā tā mediju vide bija apnikusi. Ne tieši "Re:TV", bet vispār kopumā bija apnikusi žurnālistika un tas, kā mediji stāsta stāstus. Tad nāca šovs, un visu nākamo gadu arī nebija vaļas atgriezties, bet tagad ik pa laikam izpalīdzu ar darbiem, kad mani paaicina, labprāt iesaistos. Tā pieredze, protams, palīdz. Arī šovā uz skatuves komunicēšana ar kamerām palīdzēja, pats gan to neapjautu, operatori stāstīja. Un es ļoti cienu viņus, ka palīdzēja savējam ar padomiem. Šī pieredze, protams, nāk par labu.

Es redzu galvā, ko es gribu redzēt ekrānā, un zinu, kā to panākt. Pats spiestā kārtā esmu veidojis gandrīz visus klipus (izņemot “Aplī”), un bija iespēja izpausties.

Protams, tas ir pilnīgi citādāk, nekā filmēt ziņu sižetus, un kļūdas jau uzreiz pēc tam varēju gremot kā pirmās sezonas ērkšķogas, bet pieredze laba. Paldies, ka nebija gana liels budžets un viss bija jādara pašam. 

Kā tu kopumā vērtē savu dzīvi pēc uzvaras “X Faktora” pirmajā sezonā?

Kopumā jau ļoti interesanta dzīve. Izmainījās viss. Varēju darīt to, par ko patiešām esmu sapņojis jau no bērna kājas. Ne viss ir tā, kā biju iztēlojies, bet ar laiku jau saproti, kādēļ lietas notiek tā, kā tās notiek. Galu galā virsuzdevums, piedaloties faktorā, bija, lai "Refleksija" gūtu atpazīstamību un es varētu veltīt ikdienu mūzikai. Mēs, pateicoties atpazīstamībai, izmantojām superīgo iespēju pa savam pārveidot Freimaņa dziesmu "Bet maijpuķītēm jāpaliek", un tā dziesma uzspridzināja visus, gan lielus, gan mazus, kuri no latviešu rokmūzikas jau vairs neko īpaši negaidīja.

Tad superīgā sadarbība ar Nacionālo bruņoto spēku speciālo uzdevumu vienību un dziesma "Karavīrs". Mēs lepojamies ar saviem karavīriem gan pagātnē, gan tagadnē, un tas ir neaprakstāmi, ka mums ir bijusi iespēja plecu pie pleca veidot daļu muzikālās vēstures kopā ar šiem fantastiskajiem un drosmīgajiem cilvēkiem.

Un galu galā albums un darbs kopā ar Reini Sējānu, kas ir prātam neaptverami, jo par viņa darbiem esmu fanojis un viņu cienījis jau sen. Bet pāri visam fantastiskas iepazīšanās un draudzības ar "X Faktora" producentiem Ilzi un Guntaru un visiem čaklajiem rūķīšiem aizskatuvē. Iespēja jebkurā brīdī aprunāties par dzīvi vai pakonsultēties profesionāli ar Aiju. Apkārt tik ārkārtīgi daudz atbalstošu fanu, kas dod enerģiju ar labiem vārdiem un to, ko es redzu koncertos, ka dziesmām dzied līdzi.

Tādas iespējas no gaisa nekrīt, tādēļ esmu vairāk nekā laimīgs par visu, kas ir noticis pēc faktora. Un paldies grupas biedriem, ka viņi mani piespieda piedalīties un nāk man līdzi plecu pie pleca, jo es nebūt nebiju tam gatavs un pats nebūtu pieteicies. Acīmredzot dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek, un, ja liekas, ka kaut kā nav, tad vajag rakt un iet uz priekšu, jo mēs patiesībā varam izdarīt tik daudz.

Tā ir šo laiku sērga - ja beigsim komentēt internetā visu, kas mums nepatīk, un beigsim čīkstēt par visu, ko mums nedod, bet tā vietā iesim un darīsim, tad ik pa laikam pie mums atnāks tādi "X Faktori", kas atvērs durvis uz ko negaidītu, lai piepildītu sapņus, uz kuriem esam gājuši.

Komentāri (2)
CopyDraugiem X Whatsapp

Tēmas

Lasītākais šobrīd
Top raksti
Uz augšu