Kaut arī mājās un pašizolācijā, mēs turpinām strādāt, domāt un just – gan mākslinieki, gan citi radošo institūciju pārstāvji, arī portāls Arterritory.com. Kā sava veida iedvesmas un savstarpējas solidaritātes – attālinātas kopā būšanas žestu - portāls aizsācis projektu “Ko šobrīd dara mākslinieks” – kā liecību tam, ka dzīve un kreativitāte neapstājas arī krīzes laikā.

Uz Arterritory.com jautājumiem stāstījumā atbild mākslinieks Kristians Brekte

Kaut arī ārkārtas situācija noteikti ir mainījusi dažādus ikdienas ieradumus (piemēram, esmu kļuvis daudz uzmanīgāks, retāk eju ārā no mājām, izvairos no pensionāriem un pārtikas veikalu apmeklēju, tikai uzvilcis gāzmasku), radošie procesi gan nav apstājušies, bet, tieši pretēji, attīstās ļoti strauji.

Viena no lietām, pie kurām pašlaik strādāju, ir muzikālais projekts “+K+M+B”, kurā darbojos kopā ar Māri Butleru un Modri Svilānu. Iespēju robežās sazināmies un attīstām skaņas materiālu karantīnas laika noskaņās. Jau pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas sākām veidot eksperimentālus drūmākās skaņas ierakstus, kurus kompilēsim vinila platē. Šobrīd ar Modri gan vairāk esam pievērsušies elektronisko un sintētisko skaņu pētīšanai, jo šā gada septembrī Rīgas mākslas telpā norisināsies mūsu izstāde “ALL’ARM”, pie kuras strādājam sadarbībā ar kuratori Augusti Petri (sākotnēji izstāde tika plānota jūlijā, taču ārkārtas situācijas dēļ pārcelta). Izstāde veltīta vienam no neparastākajiem alternatīvās mūzikas instrumentiem teramīnam, kuru 1920. gadā izgudroja krievu inženieris Ļevs Termens. Teramīns tiek uzskatīts par pasaulē pirmo elektrisko mūzikas instrumentu, savukārt pats Termens tikai 23 gadu vecumā kļuva par Ābrama Jofes Fizikas un Tehnoloģiju institūta laboratorijas vadītāju, kur viņa galvenais pienākums bija gāzu dielektrisko konstantu mērīšana pie dažādos spiedienos un temperatūrās. Viņš izstrādājis arī dažādas signalizācijas iekārtas un automatizācijas sistēmas un 1922. gadā savu izgudroto teramīnu demonstrēja Kremlī – pats Ļeņins toreiz esot centies ar instrumentu  nospēlēt kādu skaņdarbu.

Cits izstādes projekts, kas no septembra sākuma pašlaik pārcēlies uz oktobri, ir mana un Modra izstāde “Baltic Sia”, kas notiks Liepājas galerijā Romas dārzs. Šajā projektā mēs pievēršamies klimata izmaiņu problemātikai – tam mūs iedvesmoja kopīgs ceļojums uz Vjetnamu 2019. gadā, kur pirmo reizi pieredzējām, ko nozīmē reāli netīra jūra. Toreiz pāris dienas uzturējāmies mazā piekrastes ciematā, un katru dienu es vācu jūras krastā izskalotos mēslus – plastmasas gabalus, vecas čības, pudeles, švammes un nosaucu to par savu mākslas galeriju. Protams, tas bija baigais joks, bet deva impulsu nopietni apdomāt šos piesārņojuma jautājumus. Tā nu, ievērojot 2 metru distanci, ar Modri dodamies izpētīt Liepājas piejūras apkārtni un vācam tur smiltīs un ūdenī atrastos niekus, no kuriem radīsim asamblāžas un redīmeidus, kā arī īpašu telpas scenogrāfiju un kādu skaņas darbu.

Paralēli strādāju vēl pie diviem nopietniem projektiem. Viens no tiem ir 2021. gada vasarā paredzētā personālizstāde Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kurai izstrādāšu dažādus iekštelpu un vides objektus. Izstāde, pie kuras arī strādāju kopā ar Augusti, būs veltīta vēsturisko ieroču un darbarīku izpētei un nozīmei laikmetīgās mākslas kontekstā. Galvenokārt pievēršos zobenam kā konceptuālam elementam, kam dažādos laikos piemitusi īpaša nozīme un kas ir bijis  vienlīdz svarīgs gan statusa, gan ietekmes un spēka apliecinājums. Speciāli izstādei es izgatavošu vairākus stilizētus zobenus ar savai idejai pakārtotām funkcijām, kā, piemēram, “K.Brektes mīlestības zobens”, “K.Brektes drosmes zobens”, “K.Brektes trīs asaras” un “K.Brektes Velnu kāvējs”. Šie būs zobeni, kas ļaus kontrolēt dažādas situācijas un prāta dimensijas. Tā kā izstādē būs skatāmi dažādi objekti, tad šobrīd pievēršos tādai nosacītai “kolekcijas veidošanai”.

Piemēram, lakoju mumificētus kaķus, kas veiksmīgas sakritības rezultātā nesen nonāca manā īpašumā, kā arī tetovēju silikona ķermeņa daļas.

Pavisam nesen biju laukos, kur, vandoties pa mežu un pļavām, man paveicās uziet veselu dzīvnieka skeletu, un tagad domāju, ka to arī noteikti izmantošu kādam darbiņam šai izstādei.

Tāpat, blandoties pa laukiem un pamestām mājām, turpinu papildināt savu veco fotogrāfiju kolekciju, kura top jau aptuveni piecus gadus un tuvākajā laikā tiks realizēta izstādē un grāmatā “Svešā seja”. Jau sen nodarbojos ar senu fotogrāfiju atlasi un autortehnikas apstrādi, varētu pat teikt, ka nepārvaramās varas rezultātā mēdzu iejaukties jau radītā attēlā, tiecoties kļūt par tās līdzautoru. Izdevniecības “Neputns” apgādā tiks izdots šo fotogrāfiju apkopojums un tās papildinās Augustes rakstīti literāri komentāri jeb īsi stāsti, kas mudinās konkrētās fotogrāfijas skatīt ne tikai kā manis radītus mākslas darbus, bet arī reālu cilvēku dzīves dokumentus.