Šodienas redaktors:
Krista Garanča
Iesūti ziņu!

Edavārdi par mūziku: "Dienas beigās tas arī ir darbs"

Foto: Ritvars Stankevičs

Reperis Edavārdi jeb īstajā vārdā Eduards Gorbunovs (29) pēdējos gados ir izdevis vienu singlu pēc otra un sarunā ar TVNET atklāja, ka drīz varēsim sagaidīt arī albumu.

Mēs tevi radio viļņos tagad varam dzirdēt ar dziesmu “Spoki”.

Tā tapa, iedvesmojoties no seriāla “American Horror Story”, kur pirmajā sezonā bija stāsts par ģimeni, kas ievācas mājā, kurā dzīvo spoki, un meita sāk draudzēties ar vienu no tiem. Man radās loģisks jautājums – kāda jēga ir draudzēties ar spokiem? Viņi paliek piesaistīti pie vienas mājas un ir pretstats visam dzīvajam. Mums, savukārt, vajag dzīvot, attīstīties, mainīties... beigās tā, protams, arī ir metafora par pagātni, tās rēgiem, kas prasa kaut ko no tevis, kaut arī viņiem vairs nav nekādas daļas, cik tālu tu esi ticis savā dzīvē un cik ļoti mainījies.

Kā tev ir ar paša pagātni – vari palaist vaļā?

Jā, manuprāt, pat diezgan viegli. Ja manā iepriekšējā singlā “Teikuma beigās” ir tāda nostaļģiska atskatīšanās uz pagātni, tad “Spoki” atkal ir robežas novilkšana. Mani spoki paliek tur, bet es turpināšu dzīvot.

Video dziesmai “Spoki” ir filmēts Brasas cietumā – kā jūs tur tikāt iekšā?

Bija jāraksta iesniegumi, cietumā nebija ne elektrības, ne siltuma. Tās bija janvāra beigas, un es vēl biju slims [smejas]. Video filmēšanas man mēdz būt tādi procesi, kur esi nosalis, izsalcis, izbesījies un izskraidījies. Bet tas ir tā vērts. Šo video ir filmējis TVNET video operators un fotogrāfs Artūrs Krūmiņš, kuram bija konkrēta vīzija par šo klipu un vajadzēja tik dziesmu, kurai to filmēt.

Jūs jau iepriekš esat sadarbojušies.

Mēs sākām ar viņu strādāt pie video dziesmai “Kačā karmu”, tad nāca “Pa īsto”, kas tapa līdzīgi kā “Spoki”, kur Artūram bija jau gatava ideja, un vajadzēja dziesmu, kurai varētu derēt šis video. Vēl arī video “Zilie ekrāni”. Mums viss parasti notiek pašdarbības ceļā – pats atrodi, pats atved, pats dabū, safilmē, ved atpakaļ vai domā, kur nogrūst. Piemēram, priekš “Zilajiem ekrāniem” biju ss.com atradis kādus 12 vai 14 vecos televizorus. Vedām pa vienam vai diviem mašīnā, jo nebija vairāk vietas. Bet dabūjām gatavu.

Zini, kā? Dziesmu rakstīšana un izdošana, klipu taisīšana no sākuma izskatās ļoti radoši un interesanti, bet dienas beigās tas arī ir darbs, kur tev vajag nospraust priekš sevis dedlainus, izdomāt, kā pasniegt dziesmu, kā izplatīt, kam iedot uzfilmēt, kur atrast visas nepieciešamās lietas. Protams, arī šeit jāiemācās tikt pāri savam “negribu”, “slinkums”, “čakars”. Un ir ļoti laba sajūta, kad tas izdodas. Ja vienkārši sēdi un gaidi iedvesmu, tad tas būtu viens klips un trīs dziesmas divos gados.

Laikam jau neiztikt bez piespiešanās.

Kādreiz, sen atpakaļ, mana pieeja šim visam bija citādāka – domāju, ka rakstīšu dziesmas un, jo labākas tās būs, jo vairāk cilvēku mani klausīsies. Bet kaut kādā brīdī tas sasniedz griestus un, lai arī cik labas dziesmas taisi, vairāk cilvēku tevi neklausās. Tomēr forši, ka ir tāda lieta kā internets, kur var atrast dažādus variantus, kā sevi parādīt.

Vajag tikai vienu tvistu, vienu negaidītu pavērsienu tajā, ko izdari.

Piemēram, 2011. gadā bija aktuāls video, kurā Valdis Zatlers spēlē bungas aktu zālē. Es iecilpoju tās bungas un uzrepoju pa virsu. [Smejas.] Tas bija kādu minūti garš video, bet piesaistīja cilvēku uzmanību. Ir jābūt radošam.

Sagatavojot savus fanus videoklipa “Spoki” iznākšanai, tu “Facebook” tiešraidē lasīji arī man mīļu bērnības grāmatu “Stāsti un teikas par spokiem”.

Tā ir viena no manas bērnības mīļākajām grāmatām, kura, pat pārvācoties no vienas dzīvesvietas uz otru, palikusi kopā ar mani. Man patīk, ka visi šie stāsti ir nākuši no tautas un tur nav rakstīts tikai par kaut kādiem vampīriem, zombijiem vai spokiem palagos.

Vai tu pats kādreiz esi saskāries ar ko paranormālu?

Jā, vienreiz man bija saskarsme ar kaut ko izteikti jocīgu un neizskaidrojamu. Es biju laukos un gāju gulēt. Mamma sēdēja ārā un gaidīja, kad brālis atnāks mājās. Es gulēju, gulēju, un tad pēkšņi dzirdēju divus ļoti skaļus plaukšķus sev pie auss. Uztrūkos un domāju, ka brālis atnācis mājās un mani izjoko, bet izgāju ārā un prasīju mammai – viņa teica, ka ne. Pēc tam tāds ļoti aizdomājies gāju atpakaļ gulēt.

Ne pirms, ne pēc tam ar mani nekas līdzīgs nav noticis.

Tev pēdējos gados ir iznākuši vairāki singli – kad tie novedīs pie lielāka vai mazāka albuma?

Pagājušajā gadā izdevu sešas dziesmas, kas nav ne ar ko saistītas. Šogad esmu izdevis divus. Ar to arī savu singlu skrējienu beidzu un sāku strādāt pie albuma, kuru ceru izdot rudenī.

Kā tavs jaunais albums atšķirsies no iepriekšējiem?

Viens no galvenajiem vadmotīviem pagaidām ir tas, ka gribu rakstīt uz bītiem, kuros dominē bass un bungas, nav izteiktas melodijas, klavieru vai citu instrumentu iespēles. Laikam jau gribu būt tuvāk saknēm. Tagad Latvijas hiphopa scēnā ir izteikti daudz skanējumu, bet nav tēmu dažādības. Ja gribi izcelties vai parādīt sevi no citas puses, jāmēģina runāt par to, ko citi nerunā. Cits tvists. Tad jau redzēs, kas sanāks.

Kā top tavi teksti?

Ir svarīgi, ka katram izpildītājam ir sava personīgā kvalitātes latiņa. Paškritika. Spēja pašam priekš sevis noteikt to, kas ir labi un kas slikti. Viena no lietām, pie kuras vienmēr esmu pieturējies, ir tehniska pieeja tekstu rakstīšanai. Teiksim, rīmējas ne tikai vārdu galotnes, bet viss vārds ar zilbēm. Vai katras rindas beigās rīmējas divi pēdējie vārdi. Vai pēc iespējas vairāk tekstā iekļauju visādas spēles ar atskaņām. Šī ir tā pieeja, kurai uzticos, bet tajā pašā laikā tā ierobežo un liek piemirst par teksta saturisko pusi.

Pa šiem gadiem esmu sevi ielicis kastē un tagad rakstot cenšos visam pieiet brīvāk, nemēģināt uzreiz izspiest no sevis labāko, bet gan uzrakstīt ko sliktāku un atļauties labot, nebaidoties no tā, ka pusi varbūt vajadzēs izdzēst.

Gribu būt radošāks, brīvāks, iziet ārā no rāmjiem. No sērijas “iemācies rakstīt kā meistars un tad raksti kā gribi”. Visi šie likumi un noteikumi, kā rakstīt, jau nenāk no zila gaisa, bet gan iedvesmojoties no visiem tiem reperiem, kurus esmu klausījies. Man jau no sākta gala bija svarīgi saprast un iemācīties, ko darīt, lai reps izklausītos labi. Reps ir ritmisks rečitējums uz bīta. Ir jābūt sapratnei par taktsmēru, rindu garumu. Jo labāk sarīmēts, jo labāk reps skan.

Kā tu nonāci pie repa?

Es sāku to darīt, jo priekš sevis izlēmu, ka šis būs tas veids, kā izpaudīšos. Tas ir foršs veids, jo ar to var sasniegt cilvēkus un likt viņiem sevi saprast. Viens no bonusiem, kas bija repam, ir tas, ka visu varēji darīt pats un tam nevajadzēja dārgus instrumentus un aparatūru. Daudz klausījos deviņdesmito gadu repu, kas tapa līdzīgos apstākļos pašdarbības ceļā. Šie albumi joprojām skaitās labākie savā žanrā. Bieži vien šī netīrā skaņa arī ir daļa no tā īpašā skanējuma, kas piesaista.

Lūk, visi šie fakti man ļoti patika, sāku darīt, un te nu es esmu.

Kā dzima tavs skatuves vārds Edavārdi?

Kad sāku repot, rakstīju dziesmas angliski un mans segvārds bija Edword. Vienā brīdī sapratu, ka tas īsti nestrādā un man gribas kaut ko latvisku. Nevarēju izdomāt neko oriģinālāku par tulkojumu Edavārdi. Varbūt jocīgs vārds, bet strādā, ne?

Nepalaid garām!

Uz augšu