Lielākā daļa nacionālo arhīvu ir brīvi pieejami sabiedrībai, taču Vatikāna arhīvs ir izņēmums. Šeit glabājas vairāk nekā 1200 gadu seni dokumenti, hronikas un pieraksti – arhīvs ir izveidojies 1612. gadā, kad to atdalīja no Vatikāna bibliotēkas. Līdz 1881. gadam pieeja arhīvam bija  tikai Vatikāna darbiniekiem, taču pēc vācu kardināla Džozefa Hergenrotera lūguma Vatikāns pieņēma lēmumu dot ieskatu arhīva dokumentos zinātniekiem, vēsturniekiem un pētniekiem. Jāteic gan, ka atļaujas saņemšana Vatikāna arhīva dokumentu apskatei ir ārkārtīgi sarežģīts process pat ļoti godājamiem pētniekiem. Arhīva dokumentus ir aizliegts apskatīt žurnālistiem, studentiem un jauniem vēsturniekiem, vienīgie izredzētie ir akadēmiski zinātniskie darbinieki.

Kad atļauja ir saņemta, pētnieki drīkst apmeklēt tikai konkrētas arhīva zāles Šveices sargu pavadībā, tiem ir ļauts apskatīt tikai trīs dokumentus dienā. Ik pēc sešiem mēnešiem pētniekiem ir jāatjauno pielaide arhīvam. Kopumā arhīva katalogs sastāv no 35 000 sējumiem, bet plauktu garums pārsniedz 85 kilometrus.