Komiķis Rūdolfs Kugrēns: "Korona man liekas, ka baigi parādījusi, kuri ir normāli cilvēki" (2)

Labais pavisam noteikti ir bijusi šī pieredze uzstāties bez skatītājiem. Tas gan nebija nekāds superkaifs, kā uzstāties priekš cilvēkiem dzīvajā. Baigi labi norūdīja toties. Bija ļoti jāsaņemās bez tās enerģijas - neviens nesmejas, jo zālē bija tikai daži oparatori. Toties jauns skils. Ir jau skumīgi koronā – man atcēlās visi vasaras pasākumi, plāni. Organisms arī prasīt prasa uzstāties. Bišķi lomkas sākušās. [smejas] Tā ap septiņiem vakarā nemiers sākas.

Kas tev ir ne tik labi šajā sociālās distancēšanās laikā? Esi jau atēdies griķus?

Es kaut kā baigi nesapirku tos griķus. Bet tāpat pašizolējos, satieku tikai pašus tuvākos cilvēkus. Likās, ka būs baigā iedvesma rakstīt jaunu materiālu un iznākšu no šitā visa laika kopā ar piecām jaunām izrādēm, bet baigi viegli tas neiet. Bija ļoti pierasts, ka raksti materiālu, tad ej uz atvērto mikrofonu, izmēģini materiālu. Bet jā, jā, esmu sapircies pārtiku, lai nav pārāk daudz jābraukā apkārt. [smejas]

Nezinu gan, kāpēc visi pirka tieši griķus, jo rīsiem un makaroniem arī nav ne vainas.

Man no laukiem atvesti arī visādi marinējumi, konservējumi.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Rūdolfs Kugrēns (@rudolfskugrens) on Jan 2, 2020 at 2:08am PST

Visa šī situācija tomēr ir labs materiāls jokiem, ne?

Protams, ir visādas lietas arī par šo tēmu. Dažas vieglākas, dažas smagākas tēmas. Vienīgais jādomā, kad būs pieklājīgi par visu šo runāt. Vispār ir interesanti redzēt, kā cilvēki ir mainījušies. Korona man liekas, ka baigi parādījusi, kuri ir normāli cilvēki un uztver visu šo nopietni, un kuri ir tie, kuri saka, ka tādu koronu neredz un tas ir valdības izdomājums.

Var uzreiz redzēt tos, ar kuriem turpmāk labāk vairs nesarunāties. [smejas]

ASV, piemēram, bija protesti pret koronavīrusu.

Arī daži mūsu gudrie dziesminieki vai kas raksta, ka tādu koronu nemaz te nav redzējuši... es nezinu, arī holokaustu laikam tad arī būtu bijis tā grūti ievērot. Daudzi cilvēki runā šausmīgas aplamības.

Man patika tavs izteikums raidījumā “Pēdējā pilītē” par stendapu: “Man liekas, ka komiķi ir cilvēki, kuriem nav naudas psihoterapeitam, bet viņi riktīgi grib izrunāties.” Tā ir arī ar tevi?

Nu jā, man liekas, ka tā mazliet ir. Jebkura skatuves māksla, vai tas ir teātris vai mūzika vai stendaps, mēs visi esam kaut kādi šizofrēniķi, kam vajag izpausties. Ja man nebūtu visa šī, es noteikti būtu ļoti traks interneta komentētājs. Uz skatuves var tomēr saprātīgāk un loģiskāk var paskaidrot, izpaust savu viedokli. Jā, man liekas, ka komiķi ir cilvēki, kuriem vajag izrunāties.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Paviesojos @pusnaktssovs Paldies Jānim un pārējiem par uzņemšanu

A post shared by Rūdolfs Kugrēns (@rudolfskugrens) on Oct 27, 2019 at 3:38am PDT

Vai pats esi kādreiz bijis pie psihoterapeita?

Nu... dzīvē visādi gadījies. Bet man ļoti pietrūkst uzstāties, jūtos tukšāks, jo nav tā piepildījuma, kas parasti.

Kur ir bijis visgrūtāk uzstāties tavā pieredzē?

Es gribētu teikt, ka tas bija tajā pirmajā aprīlī. Bija grūti uzstāties arī tad, kad tikko sāku ar šo visu nodarboties, bet no otras puses neviens no tevis neko daudz negaidīja. Vēl kā vienu no grūtākajiem atceros pirmo politiķu cepienu “Lampā”, jo kaut ko tādu līdz šim nebijām darījuši. Turklāt bijām gaidījuši varbūt simts, divsimts skatītāju, bet viss bija pārbāzts. Diezgan bailīgi, dodoties nezināmajā. Pēc tam jau viss aizgāja un cilvēki arī saprata.

Kā ir ar tiem jokiem - vai latvieši uztver sevi pārāk nopietni?

Es visu laiku teicu, ka nē, bet tad biju festivālā Edinburgā, kur gan uzstājos, gan klausījos daudzus komiķus. Nu, britiem ļoti patīk par sevi pasmieties. Bet mums arī jau paliek labāk, ir tikai daži, kuri atrod, par ko apvainoties.

Nu, nemociet sevi un neejiet tad uz stendapiem, citādāk agri vai vēlu apvainosieties.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Rūdolfs Kugrēns (@rudolfskugrens) on Aug 24, 2019 at 2:03am PDT

Kā ir ar tevi pašu – tu uztver sevi nopietni?

Ne pārāk. Drīzāk cenšos mazliet vilkt uz to otru pusi, neņemt visu tik lielā pofigā. Es bieži nesaprotu, par ko cilvēki ir aizsvilušies.

Vai ar humoru Latvijā var nopelnīt?

Jā. Tas ir mans pamatdarbs. Vienīgais jārēķinās, ka tā nebūs kaut kāda viena lieta – jāpavada kāds raidījumiņš, pasākums, diskusijas, festivālos jāuzstājas. Tieši tagad ir grūtāk, bet visiem jau tagad ir grūti.

Cik cieša ir jūsu apvienība “Comedy Latvia”? Esat vairāk draugi vai konkurenti?

Mēs esam diezgan maz. Es teiktu, ka kodols sastāv no septiņiem, bet ir vēl kādi desmit, kas nāk uz atvērtā mikrofona vakariem. Visi pazīst viens otru, palīdzam savā starpā ar iesildīšanu pirms izrādēm, kopā rakstām materiālu.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Paldies @balerija ,ka uzņēmāt @comedylatvia tūri. Bija lieliski;) Šodien tiekamies Jēkabpilī!

A post shared by Rūdolfs Kugrēns (@rudolfskugrens) on Oct 19, 2019 at 2:59am PDT

Vai stendapā nākas saskarties arī ar acīmredzami zagtiem jokiem?

Jā, protams. Tas gan parasti nāk no kaut kādiem jauniem komiķiem, kuri pieteikušies atvērtajā mikrofonā. Pēc izrādēm mēdzam aizrādīt. Līdzīgi joki ir ok, bet ne kopēti pa taisno vai vārds pa vārdam iztulkoti.

Kādi komiķi tevi pašu iedvesmo?

Daudzi. Un viņi mainās. Laikam varētu minēt Dilanu Moranu, Luisu C.K., Rikiju Džerveisu, Bo Burnamu. Pašā sākumā arī Kriss Roks.

Iedvesmo daudzi, bet pamanīju, kad sāku pārāk daudz skatīties kāda stendapu, tad netīšām pat sāku atdarināt viņa intonācijas un kustības. [smejas]

Tāpēc labāk izvēlos dažādību, skatos arī visu, kas pieejams “Netflix”. Pat ja nepatīk kāds no tiem komiķiem, tāpat kaut ko var iemācīties – kaut vai kā nedarīt. Cenšos iedvesmoties no labākajiem.

Kad vispār sākās tava aizraušanās ar stendapu?

Es to gribēju jau no kādas devītās vai desmitās klases. Sāku ar čoma palīdzību, gāju uz atvērtajiem mikrofoniem. Kad man bija 23 vai 24 gadi, es sapratu, ka tas ir īstais brīdis mēģināt pilnībā pāriet uz komēdiju, nevis darīt to hobija līmenī.

Aizgāju no pamatdarba, un tas lēmums arī ir iemesls tam, ka man kaut kas tiešām sanāca.

Cik bieži tev kāds paprasa, ei, vecīt, izstāsti joku?

Skaitu nepateikšu, bet, ja normālā nakts dzīves vakarā aizeju uz bāru, tad iespējamība, ka tas notiks, ir diezgan liela.