Ielūkojoties arhīvos, redzams, ka vēl pirms hospitāļa izveides šeit 18. gadsimta sākumā tika uzceltas koka barakas, kur ārstēja tīfa slimniekus. Ģeogrāfiskā ziņā šī vieta bija teju vai ideāla, jo tā atradās tuvu Rīgas pilsētai, kas toreiz nepārsniedza mūsdienu Vecrīgas izmērus, turklāt teritorijā atradās jau minētais Smilšu dzirnavu kanāls. Laika posmā no 1750.-1754. gadam pēc kara inženiera un arhitekta Johana Etingera (1714-1767) projekta tika uzbūvēts Rīgas Kara hospitālis. Pētnieks Johans Kristofs Broce (1742-1823) 1798. gadā veidotajos pierakstos norāda, ka

“ķeizariskais kara hospitālis atrodas trīs verstis lejpus pilsētas, Sarkandaugavas virzienā, izcili veselīgā vietā pie kanāla (..).

Hospitālis celts 1000 slimniekiem un veidots iegarena četrstūra veidā.

Pie hospitāļa pieder mūra alus darītava, veļas mazgātava, abas pirtis, no kurām viena paredzēta tikai slimniekiem ar venēriskajam slimībām un kašķi”.

Laikam ejot, radās vajadzība pēc plašākām un modernākām telpām, tādēļ vecās ēkas tika nojauktas, un teritorijā 1809.-1810. gadā pēc Pēterburgas arhitekta Fjodora Demercova (1762-1823) projekta krievu klasicisma stilā uzbūvēja mūra korpusa ēku, kas nav saglabājusies.

1830. gadā sākās plaša mūra ēku celtniecība. Būvdarbiem finiša punkts tika pielikts 1835. gadā, un Pēterburgas arhitekta Aleksandra Štauberta (1781-1843) un kara inženiera Johana Eduarda de Vites (1790–1854) izlolotais hospitālis bija gatavs uzņemt sasirgušos un karos ievainotos. Veikums bija patiesi iespaidīgs: hospitāļa garākās malas garums ir 140 metri (salīdzinājumam - Rundāles pilij tie ir 100 metri).

Kara laikā hospitālī tika nogādāti ievainotie, bet miera laikā šeit tika ārstēti pacienti, kas sirga ar dažnedažādām kaitēm.

Jāuzsver, ka hospitālī dažādos laikos strādāja vairāki izcili ārsti, kas veikuši nozīmīgus atklājumus medicīnas nozarē,

piemēram, viens no embrioloģijas pamatlicējiem, Kārlis Ernsts fon Bērs, un baku vakcināciju aizsācējs Krievijas impērijā Oto Hūns. No 1905. gada līdz 1914. gadam hospitālī darbojās latviešu ārsts, vēlāk pazīstamais dermatologs, Latvijas Universitātes profesors Pēteris Sniķers. 

Lai gūtu ieskatu par tā laika ārstēšanas metodēm, slimībām, apstākļiem un noskaņu, vērts ieskatīties vēstures liecībās.

Izdevums “Varavīksne” 1914. gada 24. decembrī publicējis rakstu “Muzikali-wokals wakars eewainoteem un slimeem kaŗeiwjeem Rigas Kara hospitalī”. Rakstā norādīts, ka hospitālī atrodas 2000 gultasvietu, no kurām pusi aizņēmuši rezervisti un zemessargi, “kurus kā karam nederīgus Kara ārstu komisija šeit ievietojusi pārbaudīšanai”. Citās gultās atrodas vairāk nekā 1000 karavīru, kas ievainoti kaujas laukā. Lai ievainoto un slimo dzīvē “iemestu kādu spožāku iepriecināšanas dzirksti”, Ziemassvētkos tika sarīkots muzikāls un literārs vakars.

"Jau pāris stundas pirms koncerta sākšanās slimo starpā manāma rosīga sagatavošanās un pošanās kā uz lieliem svētkiem.

Savāda prieka apstarotām sejām visi sapulcējas zālē un ar lielu nepacietību gaida sākšanos. Klausītājus valdzina gan izpildītāju jūsmīgi aizgrābjoši nospēlētie un nodziedātie izpildījumi, kā arī lielu piekrišanu izpelnās uzjautrinoši priekšnesumi. Skaļi aplausi pēc katra priekšnesuma jo gaiši liecina par to, kādu prieku šis sarīkojums atnesis slimniekiem,” raksta izdevums.  

Žēlsirdīgā māsa Eba Krēmane raksta: “1919. gada pelēkā rudens dienā sāku strādāt Rīgas Kara slimnīcā. Toreiz likās, ka slimnīcas drūmajās un vaidu pilnajās telpās nekad neiespīdēs kāds priecīgs saules stariņš. Rīgas vārtos bija ielauzies ienaidnieks, un pār visu mūsu zemi bija nākusi grūta pārbaudījumu stunda. Skumjas slimnīcā vēl vairāk vairoja tas, ka ik dienas daudzi slimnīcā meklēja savus piederīgos, kas bez vēsts bija pazuduši kaujās pie Bolderājas un citur. (..) Gribētos lūgt, kaut nebūtu Latvijai vairs jāpieredz ļaunas dienas, lai to, kas iegūts, varētu vēl jo vairāk padziļināt un izveidot”. 

Bez kaujā gūtajiem ievainojumiem hospitalizētos mocīja arī slimības. Dati rāda, ka 1919. gada izskaņā, decembrī, plosījās spēcīgs gripas uzliesmojums, kā rezultātā 52% slimnīcas pacientu bija sasirguši ar šo kaiti. Šajā mēnesī otra izplatītākā infekciju slimība bija tīfs. Pavasarī un vasarā uzliesmoja dizentērija un holēra, kas situāciju padarīja vēl smagāku. Izrādās, ka karavīru vidū izplatītas bija arī venēriskās slimības, piemēram, gonoreja un sifiliss. Pēc ārsta K. Rozenkalna ierosinājuma

karavīriem ar venēriskajām slimībām tika atvilkts no algas,

lai tiem nebūtu izdevīgi slimot, jo, kā izrādās, bija pat karavīri, kuri speciāli centās saslimt ar šīm kaitēm, lai tik nebūtu jākaro.

Daļa karavīru vienkārši simulēja, jo nevēlējās karot; 1919. gadā slimnīcā tika ievietoti 35 simulanti. Jau gadu vēlāk, 1920. gadā, simulantu skaits strauji samazinājās līdz septiņiem. Par to, kādas slimības tika simulētas, precīzi nav zināms.

Bet 1932. gadā "Latvijas Kareivis” vēstīja par gadījumu, kad kāds karavīrs, iespējams, garīgās veselības traucējumu dēļ centies slimnīcu aizdedzināt. “Karavīrs saplēsis gultas maisu, sakrāvis salmus uz grīdas un tos aizdedzinājis. Piesteigušies apkopēji, slimnieku izveduši laukā, bet paši ķērušies pie uguns dzēšanas. Palicis bez uzraudzības, slimnieks sācis bēgt. (..) Pārkāpjot pāri sētai, slimnieks pazaudējis ķiteli un skrējis pa ielu gluži kails.” Kareivja gūstīšanai tika norīkoti policisti, un beigās bēgli tomēr izdevies noķert. 

1939. gadā “Daugavas Vēstnesis” vēsta par Kārļa Ulmaņa vizīti Rīgas kara slimnīcā. Lasāms, ka apskatē piedalījās arī kara ministrs, ģenerālis Jānis Balodis. Apstaigājot jaunremontētās telpas, prezidents teica: “Gaismu mēs sākam redzēt tikai jaunākos laikos, agrāk visas telpas bija tumšas un drūmas. Tagad arī telpu sienas mēs krāsojam gaišākas, lai to iemītniekiem būtu gaišāk un labāk.”

Tiem karavīriem, kas no slimošanas un ievainojumiem bija atkopušies, bija iespēja doties pastaigā pa hospitāļa parku, kas atrodas slimnīcas pagalmā. Parka centrā izveidots apļveida laukums, no kura atzarojas vairāki celiņi. Šobrīd parks atrodas UNESCO mantojuma sarakstā, un visi tajā esošie koki ir marķēti. Koku daudzveidība ir patiesi pārsteidzoša, turklāt šeit nav ne miņas no galvaspilsētas dunoņas. 

Rūpējoties par slimnieku un ievainoto garīgo veselību, slimnīcā bija izveidota arī liela pareizticīgo baznīcas zāle, kas gan padomju laikā tika pārveidota par kino un sarīkojumu zāli, kur altāra vietā atradās ekrāns un skatuve.

No bijušās kapelas spožuma gan maz kas palicis - griestus piesedz padomju laikā piekārtie griesti, un pašu telpu ne reizi vien papostījuši ugunsgrēki. 

Vienu no hospitāļa sienām augšējā daļā grezno 19. gadsimtā veidots trijstūris, kura viducī atainota "visu redzoša acs". Daži baumo, ka hospitāļa tēvs, inženieris de Vite, bijis brīvmūrnieks, un tādēļ arhitektūrā parādījies šis masonu simbols. Vēsturnieki gan iebilst, sakot, ka tā ir apgaismības laikmeta zīme, kurai ar brīvmūrnieku kustību nav nekādas saistības. 

Pētot hospitāļa ēkas arhitektūru, no iekšpagalma puses redzams uzraksts uz ēkas sienas “ОСНОВАН В 1710” jeb “DIBINĀTS 1710. gadā”. Ja jau pēc vēstures liecībām hospitālis izveidots četrdesmit četrus gadus vēlāk, tad kāpēc šeit parādās 1710. gads? Uz šo jautājumu raidījumā “Adreses” mēģinājis atbildēt nu jau aizsaulē aizsauktais žurnālists Mārtiņš Ķibilds. Izrādās, ka 1960. gadā apritēja tieši 250 gadi kopš krievu laiku sākšanas Rīgā, un “kur nu vēl labāku vietiņu, kur atzīmēties par to”. Padomju laikos pārrakstīt vēsturi - easy (angļu val. - viegli)”, tā raidījumā izteicās Ķibilds. 

Karavīri šeit ārstēti visu varu laikos, arī neatkarīgajā Latvijā. No 1919. gada līdz 1940. gadam hospitālis funkcionēja kā Rīgas kara slimnīca, bet pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā to pārveidoja par Baltijas kara apgabala hospitāli. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šeit izveidoja Valsts Kara slimnīcu, bet 1998. gadā uz tās bāzes izveidoja Nacionālo bruņoto spēku Militārās medicīnas centru. Kara hospitāļa ēkā reiz atradās Narkoloģijas Valsts aģentūra, Ātrās palīdzības stacija un divas medicīnas iestādes, bet šobrīd teritorijā darbojas Valsts tiesu ekspertīžu birojs. Kopš 2016. gadā bijušo Rīgas Kara hospitāli apsaimnieko Tieslietu ministrijas paspārnē esošā Tiesu namu aģentūra, un pavisam nesen tapis zināms, ka Kara hospitālī tiks izvietots Satversmes aizsardzības birojs. 

Tiesu namu aģentūras vadītāja Santa Sausiņa atklāj, ka restaurācijas procesā Rīgas kara hospitālis tiks saglabāts kā vēsturiskais mantojums. Ēkai netiks veiktas piebūves vai modernizēts vēsturiskā nama apjoms.

Pilnībā tiks atjaunota ēkas fasāde un tās dekoratīvie elementi, un iespēju robežās tikšot atjaunota gan divstāvu kāpņutelpa, gan dekoratīvi sienas gleznojumi, gan arhitektoniskas detaļas savulaik slimnīcā iebūvētajā pareizticīgo baznīcā. Tāpat Tiesu namu aģentūra plāno saglabāt un revitalizēt hospitāļa parku. Rīgas Kara hospitāļa vēsturiskās ēkas atjaunošanu plānots pabeigt līdz 2023. gadam, un līdz ar to

bijušā hospitāļa mūžā sāksies jauns posms un misija - sargāt Latvijas valsts drošību. 

Pateicamies Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam, kā arī Tiesu namu aģentūrai par atbalstu raksta tapšanā!

Izmantotie materiāli:

• Latvijas Televīzijas raidījums "Adreses", 2019. gada 14. februāra raidījums "Salīdzinām jaunās LU ēkas ar cara hospitāli"
• Caune, A. Rīgas Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem: priekšpilsētas ielas, celtnes un iedzīvotāji 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses atklātnēs. Latvijas Vēstures institūts, 2014., 50.-55. lpp.
• Gīle, I. Latvijas Kara slimnīcas nozīme un darbība Neatkarības kara laikā 1919.-1920. gadā. No: Rīga un rīdzinieki arhīva dokumentos I, Latvijas Nacionālais arhīvs, 2015., 122.-141. lpp.
• Васильев, Ю. Классицизм в архитектуре Риги. АН ЛССР, 1961, 235-240, 339-346. стр.
• Vietnē periodika.lv pieejamie izdevumi: "Varavīksne" (24.12.1914), "Latvijas Kareivis" (10.07.1932.), "Daugavas Vēstnesis" (26.07.1939.).