Gustavs Terzens komentē cilvēku uzvedību pandēmijas laikā (3)

"Pandēmija bija kā mandāts mukšanai!" izdevumam bilda Terzens, piebilstot, ka sākotnēji nav vēlējies doties prom no pilsētas, jo domājis, ka atpaliks no ikdienas aktualitātēm.

"Bet, padzīvojot laukos, klusumā un vienatnē, tu saproti, ka esi dzīvojis tikai savas dzīves virspusē un iekšā netiec.

Covid-19 parādīja, cik šausmīgi mēs slimojam ar hronisku vienaldzību, nevērību, atstumšanu, distanci citam no cita. Daudzi sastapās ar realitāti, ar to, kāds ir viņa partneris, kādi bērni un kāds viņš pats.

Daudziem tas bija jaunums, daudzos pamodusies pasaule, par kuru viņi nav zinājuši," norādīja mūziķis. 

Viņš atklāja, ka šai laikā sācis meklēt "dziedinošus līdzekļus pret savu paviršību un nevērību", kā arī mācās būt līdzjūtīgs. 

"Mēs jau visi gribam tādi būt un tēlojam, ka esam, bet… Šai tēlošanai jeb maskai, iekšā ir kaut kas liels. Un šo lielo nedzirdēt nav iespējams, tāpēc mēģinām to apklusināt ar xanax, alkoholu, narkotikām, televīziju, citu sievieti, jaunāku mašīnu… Bet tas nestrādā, un tas pierādījās jau tajos dažos pandēmijas mēnešos.

Tāpēc šobrīd ir divtik paradoksāli vērot, cik infantili pasaule raujas atpakaļ pie vecās dzīves. Klasisks ego maršruts!

Ego nevar izturēt, ka nāk kaut kas lielāks, būtiskāks par viņu," tā Terzens. 

Pilnu interviju lasiet žurnāla "Ieva" jaunākajā numurā!