To, cik pakāpienu ir padomju kāpņu telpās, būs ievērojis vien retais, tomēr, ja paskaitīsi, droši vien secināsi, ka klasiskajā hruščovkā vai kādā no padomju projektu sērijām kāpņu posmos ir konkrēts pakāpienu skaits – deviņi. Šis skaits gan nav ar okultu nozīmi, bet drīzāk izvēlēts utilitāru, arhitektonisku un inženiertehnisku iemeslu dēļ.

Padomju laikos visas ēkas tika celtas pēc īpašiem projektiem – to mērķis bija radīt pēc iespējas vairāk dzīvojamo platību pēc iespējas vairāk cilvēkiem un par mazām izmaksām. Tā bija liela apjoma mājokļu celtniecība, kuru veicināja Ņikita Hruščovs pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, un turpinājās līdz pat astoņdesmito gadu beigām. Lai darbi noritētu raitāk, PSRS valdība noteica vairākus normatīvos aktus, pēc kuriem vadījās visi tā laika arhitekti. Būtībā padomju ēkas tika būvētas pēc iepriekš izstrādāta “šablona”, un tām ir vairākas kopīgas īpatnības – sākot ar ieejas slieksni, beidzot ar ventilācijas šahtu un jumtu.

Viens no interesantajiem elementiem ir pakāpienu skaits kāpņu telpās. Tā kā PSRS mājokļu projektu normatīvos tika iekļauti stingri noteikumi attiecībā uz kāpņu telpu izkārtojumu, tas nozīmēja, ka arī pakāpieni bija jāveido pēc noteikumiem. Padomju namos optimālais stāva augstums bija 2,7 metri.

 Cilvēkam kāpienam ieteicamais pakāpiena augstums ir 15 centimetri – ja pakāpiens ir zemāks vai augstāks, tad kāpšana kļūst neērta un gaita kļūst lēnāka un neveiklāka, kā arī cilvēki uz šādiem pakāpieniem paklūp daudz biežāk. Tāpat no bioloģiskā viedokļa cilvēkam visērtāk ir sākt un beigt kāpšanu pa trepēm ar vienu un to pašu kāju, kas nozīmē, ka trepju pakāpieniem ir jābūt nepāra skaitlī. Ņemot vērā šos parametrus, padomju mājokļu projekta veidotāji nolēma sadalīt ēku stāvus pusstāvos, tādējādi atvieglojot iedzīvotāju kāpšanu pa trepēm.

Jāpiebilst, ka mājokļu sistēmai bija daži izņēmumi – atsevišķos namos bija atļauti astoņu pakāpienu posmi, taču tas attiecās tikai uz pirmā stāva pirmajām kāpnēm. Uz pārējiem stāviem veda jau standarta deviņi pakāpieni.