Un, protams, vēl viens būtisks pavērsiens ir tas, ka visas dziesmas ir skaidrā latviešu valodā. Kādi bija lielākie izaicinājumi iestrādāt savā skaņu estētikā šo diezgan kaprīzo, nenoliedzami skaisto valodu? 

Visupirms jau bija jātiek galā ar to trako iekšējo kritiķi, kurš, ja viņam ļauj, sāk piekasīties katram mazākajam sīkumam. Bet kritiķi man kaut kā izdevās apklusināt, un tad varēja ķerties klāt darbam. Piegāju tam diezgan sistemātiski. No rīta devos uz mēģinājumu telpu un astoņas līdz desmit stundas rakstīju. Un tā divas nedēļas no vietas. Un, kad esi ieracies dziļi šajā procesā, tad jau pat neatliek vietas nekādiem jautājumiem un šaubām.

Centos fokusēties uz to, ka svarīgākais šajā procesā ir tieši mirkļa fiksācija. Un, ja attiecīgajā mirklī gribas dziedāt par pelmeņiem, tad jādzied par pelmeņiem.

Tāpat man arī gribējās izbēgt no pārāk lieliem poētismiem. Bija sajūta, ka jāmēģina savā mūzikā runāt tā, kā runā īsti, dzīvi cilvēki, nevis tikai tīksmināties par glāsmainiem mākoņiem. Arī tie tur, protams, ir iezagušies, bet man tomēr mazliet arī gribējās no tiem aizmukt.

Jā, saklausīju vairākus sarunvalodas vārdus - "besī ārā", "baigais čakars" u.c. Tie izklausās visnotaļ īpatnēji, ka tu tos izdziedi savā liegajā balsī...

Arī man pašai tas šķiet tā jancīgi, bet kaut kas tur tajā kontrastā ir.

Tad sanāk, ka Ojāra Vācieša vai Ziedoņa grāmatiņu virzienā nelūkojies? Liki sev pati izaicinājumu kaut ko jēdzīgu sacerēt latviski?

Pašā rakstīšanas procesā vienīgie dzejoļi, kuru virzienā lūkojos, bija manis pašas pierakstītas rindas telefona bezgalīgajos piezīmju apcirkņos. Pabeigtu dzejoļu gan tur ir mazāk nekā vairāk, bet tie pusiesāktie beigu beigās pat izrādījās pateicīgāki tam, lai kļūtu par daļu no kādas dziesmas, jo tos varēja vēl brīvi mīcīt, kā vien labpatīk. Pabeigts dzejolis jau tomēr ir pabeigts, un tur reizēm nākas mūziku pakārtot teksta ritmam, kas arī var būt foršs process, bet, ja es rakstu, tad man vispār labāk patīk, ka dziesma un teksts nāk vienlaicīgi, jo tad ir sajūta, ka tas tā pa īstam saaug kopā.

Ja saki, ka albums tapa divu nedēļu laikā, tad būtībā ierakstā fiksētas ir tieši šīs divas nedēļas tavā dzīvē - ar visiem pelmeņiem un čakariem? 

Tikpat kā. Man bija iekrājušies šādi tādi tekstuāli un melodiski aizmetņi, bet tas nebija nekas pabeigts vai ar tādu nodomu radīts, ka tas nu būs tas jaunā albuma pamats. Šie aizmetņi varēja būt jebkas un tajā pašā laikā arī pilnīgi nekas. Divās nedēļās es tam visam izmalos cauri un tur tad arī nonācu pie tā, ka tās tiešām varēja saukt par uzrakstītām dziesmām. Pēcāk, kad ar Gati darbojāmies studijā, tad tur, protams, arī pienāca visādi jauninājumi. Piemēram, ideja par "Piektdienas vakara" repu radās tīri no tās sajūtas, kāda parādījās dziesmā, kad sākām studijā to cilāt. Arī "Atslēgās" pilnībā nomainījās teksts, un Spilbergs mūs apciemoja pavisam negaidīti. Tā jau grūti konkrēti pateikt, cik tad tieši stundas ir pagājušas no brīža, kad rodas ideja, līdz brīdim, kad ideja ir realizēta.

Intervijas turpinājums rīt.

Albuma recenzija.

2016. gadā intervija ar Alisi Josti.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Jānis Žilde.