Ar vārdu “debesskrāpis” daudzi saprot ļoti augstu ēku, taču šie mūsdienu modernās arhitektūras objekti ir dalāmi vairākās kategorijās. Visiespaidīgākie un augstākie debesskrāpji iedalās divās kategorijās – “superaugstie” un “mega augstie”. Superaugsti debesskrāpji ir virs 300 metriem, bet mega augsti debesskrāpji – no 600 metriem. Savukārt ASV debesskrāpju pilsētās, it īpaši Ņujorkā, debesskrāpju augstums variē no 150 līdz 300 metriem.

Iemesls, kādēļ tādiem betona džungļiem kā Ņujorka, trūkst mega vai superaugstu debesskrāpju, nav saistīts ar inženieriju. Lai gan Manhetenas rajons faktiski atrodas uz pussalas, tās augsne ir vērtējama kā pietiekami cieta un izturīga – tā spētu noturēt arī 600 metrus augsta torņa konstrukcijas, vēsta arhitektūras portāls “B1M”. Pastāv vairāki citi iemesli, kādēļ Ņujorkā netiek būvētas Dubaijas, Ķīnas vai Japānas cienīgas augstceltnes.

Pirmkārt – Manhetenā nav tāds nekustamo īpašumu pieprasījums kā Honkongā vai Dubaijā. Lai arī Ņujorkā mīt ārkārtīgi daudz cilvēku, tomēr esošais debesskrāpju piedāvājums ir pietiekams, lai apmierinātu ikviena vēlmes. Jāpiebilst, ka arī mega un superaugstie debesskrāpji piedāvā tikai un vienīgi luksusa segmenta nekustamos īpašumus, taču Ņujorkā šāda segmenta īpašumiem pēdējos gados ir strauji krities pieprasījums.

Otrkārt – lai uzceltu mega augstu debesskrāpi, tā būvniecībā ir jāiegulda vismaz viens miljards ASV dolāru, kas investoriem ir jāatpelna ar uzviju. Tas nozīmē, ka biroji vai dzīvokļi šādā ēkā izmaksās veselu bagātību, un to var atļauties tikai saujiņa amerikāņu. Turklāt Ņujorkā viens zemes pleķītis izmaksās daudz dārgāk nekā zeme Dubaijā – arī blīvā pilsētas apbūve ir iemesls, kas papildus sadārdzinās milzu ēkas projektu. Ne velti Ņujorkā kā sēnes pēc lietus parādās tievie debesskrāpji, kas aizņem nelielu platību, taču stiepjas vairāku simtu metru augstumā, beigu beigās sasniedzot visai iespaidīgu kopējo platību. Tomēr ar superaugstajiem debesskrāpjiem šī metode neies cauri, jo tik augstām celtnēm ir nepieciešams plašs zemesgabals, lai radītu stabilus ēkas pamatus.

Treškārt – Ņujorkas debesskrāpju attīstītājiem ir jāiegādājas īpašas licences, kas ļauj būvēt tik augstus torņus. Šajā pilsētā pastāv strikti gaisa zonējumi, kas nozīmē, ka katram attīstītājam ir jāiegūst speciālas atļaujas noteikta augstuma ēkas celtniecībai, proti, topošās ēkas augstums ir jāsaskaņo ar blakus esošo ēku īpašniekiem. Tikai tad, kad visu apkārtējo ēku galvas ir akceptējušas, ka blakus, priekšā vai aizmugurē tiks celta noteikta augstuma ēka, var sākties īstā ēkas plānošana.

Diemžēl ar šiem aspektiem Ņujorkas plānotājiem un attīstītājiem ierobežojumi nebeidzas. Pieņemsim, ka attīstītājs ir ieguvis atbilstošu zemesgabalu superaugsta debesskrāpja celtniecībai, kabatā ir pietiekami daudz līdzekļu tā attīstīšanai un visi apkārtesošo ēku īpašnieki ir snieguši akceptu, ambiciozajam projektam priekšā stājas galvenais būvniecību aizliedzošais faktors.

Tas ir Ņujorkas augstākais simbols – debesskrāpis One World Trade Center, kas ir 541 metru augsta ēka un ierindojas superaugsto celtņu kategorijā. Tā ir vienīgā celtne šajā pilsētā, kurai ir dota zaļā gaisma tādu augstumu sasniegšanai. Lai gan nepastāv oficiāls noteikums, kas liedz pārsniegt šā simbola augstumu, tomēr atļaujas iegūšana šādas ēkas būvniecībai ir praktiski neiespējama. Sākotnēji bija plānots, ka jauno Pasaules tirdzniecības centra ēku pārspēs dzīvojamā ēka “Central Park Tower”, tomēr pašvaldība lūdza plānotājus attiekties no iecerēm un celt ēku zemāku.