Džilindžers sniedz savu versiju par aiziešanu no Dailes teātra un to, kāpēc vīlies Skrastiņā

Kā atklāj Džilindžers,  lēmums par neuzticības izteikšanu aktieru sapulcē tika pieņemts laikā, kad viņš bija devies atvaļinājumā uz Goa, Indijā.

"Bāc, šito vajag norunāt visu nost no sevis..." - iesāk Džilindžers, kuram šī ir pirmā publiskā saruna par notikušo no viņa skatu punkta.

Kā skaidro Džilindžers, jau pirms diviem gadiem viņam radās pārdomas par iešanu prom no Dailes teātra: "Pa deviņiem gadiem kaut kādas lietas izsmeļas..." Džilindžers atklāj, ka neesot redzējis ne teātrim, ne sev mērķus un viņu sācis nogurdināt tas, ka viņam jārisina vēl "simtiem problēmu". Džilindžers pat esot uzrunājis kādu režisoru, kura vārdu neatklāj, kas varētu nākt viņa vietā, taču uzrunātais režisors atteicās, un Džilindžers esot nospriedis, ka "nu nebūs forši kaut kā tā aiziet pēkšņi". 

Runājot par pērnā gada notikumiem, Džilindžers saka: "Ar ko viss sākās? Mīļajai aktrisei Rēzijai Kalniņai kaut ko aizrādi attiecībā uz procesu. Tu zini Rēziju, momentāni šauj petardes gaisā. Ļoti jūtīgi tas jādara, es to centos, bet nu labi... Rezultātā viņai nākamajā dienā ir televīzijas pārraide, viņa pasaka to, ko viņa pasaka. Ir skaidrs. Viņa šauj petardes gaisā. Un es arī viņu saprotu, man pret viņu nav nekādu baigo aizvainojumu, OK... Tā ir Rēzija! Kā tu apvainosies uz sievieti?"

Viņš turpina: "Pieslēdzas Juris Žagars, tagadējais Dailes teātra direktors. Tur arī viss ir skaidrs,

jo es viņam sačakarēju sapnīti par koncertzāli Dailes teātrī.

Sākumā es tā kā devu akceptu, ka viņš iet pie politiķiem, bīda to, ka Dailes teātrī tiek uztaisīta Lielās zāles vietā koncertzāle, mums uzceļ mazu teātrīti. Ar perspektīvu, ko viņš gan neformulēja tā, bet, ka viņš vadīs. (..) Es viņam noairēju šo sapnīti vienā brīdī, kaut gan sākumā akceptēju. (..) Es sapratu, ka kolektīvā visiem ir cits viedoklis, un skaidrs, Juris Žagars ir ļoti spēcīga un ambicioza personība, un, ja tu viņam kaut ko noairē, pretsitiens būs agrāk vai vēlāk."

"Mans draudziņš Artūrs Skrastiņš - tas ir galvenais motīvs visā tajā spēlē. Cilvēks, ar kuru mēs kopā mācījāmies, visu radošo dzīvi [26 gadus], kurš ir ļoti spēcīgs profesionālis, ļoti labs aktieris, bet... Kā mēs zinām, pēc Rēzijas petardēm nākamajā dienā pēc pirmizrādes es aizbraucu uz Goa. Artūrs Skrastiņš sasauc sapulci. Ir OK, kāpēc nesasaukt? Var sanākt, apspriest lietas, viss ir kārtībā. (..) Izsaka man neuzticību, 2/3 zem tā visa parakstās, stipri mazāk, nekā viņi tur publiski teica, - reāli 28. Arī OK. Bet momentāni tas tiek ziņots presei, Skrastiņš pa tumsiņu aizskrien sūdzēties Kultūras ministrijai.

Mēs ar tevi, vecīt, tik daudz lietu kopā esam izdarījuši. Kopā pavadījuši visu radošo dzīvi! Davai, pagaidām dažas dieniņas?

Es atbraucu, nenesam nekur ārā, jūs esat sapulcējušies, jūs esat lēmuši, Džilindžers kaut ko ne tā... Izrunājam aci pret aci! Tik daudz es esmu pelnījis, visu dzīvi tajā teātrī pavadījis! (..) Neesi gļēvs, runā aci pret aci!" - sarunā saka Džilindžers.

Vaicājot, kāda, viņaprāt, bijusi Skrastiņa motivācija, Džilindžers prāto: "Tā bija atkal iespēja atgūt kaut kādu līderību caur visu šo organizēšanu, jo pēdējos gados viņš ir izkritis no pirmā [aktieru] trijnieka, kaut gan pirms tam visu laiku bija numur viens, pēdējos gados tie ir [Dainis] Grūbe, [Juris] Žagars, [Ģirts] Ķesteris."

"Ja tu esi tik perfekts otrajā plānā, tad režisori tevi ieraudzīs un paņems pirmajā plānā! Līdz ar to otrais plāns plus mīnus visi parakstās, kuriem ir piesolīts, ka tagad viņi dabūs galvenās lomas un visiem viss būs godīgi,

no tiem trīs pirmie parakstītāji ir atlaisti kā nederīgi teātrim," saka Džilindžers.

Džilindžers neslēpj, ka bija nobriedis aiziet no teātra, un situācija izvērstos pavisam citādāka un ne ar vienu netiktu sabojātas attiecības, ja saruna notiktu ar paša Džilindžera piedalīšanos: "Es biju nobriedis, ka aizeju prom. Bet kā, mēs ar tevi 26 gadus, Arčiņ, kopā! Tu nevari tik daudz kā aci pret aci ar mani visu izrunāt? Dažas dienas, kamēr es atbraucu, izdarām to. Es atbildēšu uz visiem tiem meliem, ko jūs paužat pārējam kolektīvam. Vismaz tas nav godīgi. (..)

Diemžēl ne vienmēr labs, kruts aktieris ir arī OK cilvēks. Man viņā ir liela vilšanās."

Viņš piebilst, ka netur ne uz vienu ļaunu prātu, jo "dzīve pārāk īsa, lai turētu ļaunumu", taču Skrastiņam viņš vairs roku nespiedīšot. "Ar Rēziju mēs sveicināmies, bet nu draudzība, protams, nav nekāda vairāk un diez vai kādreiz būs..." - nosaka Džilindžers.

Džilindžers uzskata, ka šā skandāla sākums bija tas, ka toreizējais teātra direktors Andris Vītols bija pieprasījis pirmsjubilejas sezonā pēc septiņām klasikas izrādēm iestudēt vienu komēdiju. "OK, duma komēdija! (..) Mēs taisām izrādi, lai nopelnītu naudu. Jubilejas sezonā nebūs nekādu komēdiju, vajadzēs naudu, lai vērienīgus iestudējumus veiktu. (..) Es redzu cipariņus!"

"Kas tagad notiek? (..) Šī ir jubilejas sezona, un Dailes teātra mājaslapā mēs izlasām ko? Jubilejas sezonā ir četras komēdijas! Kur tad ir visi tie kliedzēji par vienu komēdiju pirms jubilejas?" - neizpratnē ir režisors.