Tieši folkmūzikai ir ļoti maz videomateriāla. Kādēļ?

Tas, man liekas, ir ļoti daudzslāņains jautājums. Pirmkārt, tās ir joprojām dažādās domas folkmūzikā – ir cilvēki, kas uzskata, ka viss ir jāsaglabā tāpat, kā tas ir, – maksimāli autentiski un līdz ar to nepakļaujoties mūsdienu tendencēm. Nākamais – kaut kādā veidā ir tā sanācis, ka šis žanrs no video veidošanas atpalika, jo, teiksim godīgi, tas atpaliek arī no tāda mainstreem. Folkmūzika šobrīd nav vidēji visvairāk patērētā mūzika, līdz ar to arī visi video,  kas ir tikai ar vārdiem, ir aizgājuši popmūzikai, hiphopam, deju mūzikai, rokmūzikai, tam, kas ir mainstreem. Un vēl, folkloras kopām nav arī rocības, lai papildus visam tam, ko viņi dara, vēl uzfilmētu videoklipu, kas tomēr nav lēts prieks. Un dažkārt arī pietrūkst kvalitātes vai ideju.

Kāpēc folklora šobrīd nav maisntreem?

Daudz argumentu. Viens ir – skanējums. Un tas ir tas, ar ko es esmu izaudzis skolēna gados. Tā īsti ar folkloru iepazinos vēlāk, un tāpēc arī aizstāvu šo viedokli par pārmaiņām, jo cilvēks "parastais" lielā daļā gadījumu nav spējīgs paklausīties folkloras dziedājumu folkloras kopas izpildījumā – tur ir jābūt nedaudz savādākai bāzei, savādākai sagatavei, jo tie kritēriji, kas tur ir, drusku atšķiras no, teiksim, tādiem mūsdienu mūzikas kritērijiem "kas skan labi, kas neskan labi". Otrs, protams, ka folklora ir ļoti smaga un sarežģīta no  tā viedokļa, ka tā nes sevī ļoti dziļu ziņu, un mēs gribam patērēt kaut ko ļoti fast foodam līdzīgu, kaut ko vieglu un ātri sagremojamu, mēs negribam iedziļināties vai daudz domāt par to. Vēl – kas šobrīd nonāk mūzikā un topos? Tur ir jābūt ļoti lielai mārketinga aktivitātei, producēšanai, tātad ļoti daudz jānodarbojas ar reklāmu, un tiešām varbūt sevi ir jāpārdod, un tad jau ir jāizliekas par to, kas tu neesi. Tas nesaskan, pirmkārt, jau ar pašu folkloras pārstāvju pārliecību, un to es arī varu teikt par sevi – lai nu kā, es netaisos sākt kaut kādas izdarības vai reklāmu tikai tādēļ, lai dabūtu atzinību. Un visas šīs nianses mazliet neiet kopā ar mūsdienu prasībām.

Un tagad izriet jautājums – vai folkloru mēs vispār klausīsimies, vai vispār tai ir iespēja aiziet mainstreem. Es teiktu – jā!

Jo, ja mēs tā paskatāmies uz to, kas ir izdarīts pēdējo 30 gadu laikā, ja ņem no cilvēka "parastā" viedokļa, tas ir, tāda, kas iepriekš nav bijis saistīts ar folkmūziku, tad caur "Iļģiem", caur "Tautumeitām", "Rikšiem", "Jauno Jāņu orķestri", folkloras kopām un ansambļiem un tā tālāk, viņi jau ir paņēmuši kaut kādu materiālu un sākuši gremot, un tālāk arī pievēršas un ierauga kaut ko. Tā ka es teiktu, ka palēnām, bet šī interese aug, aug un aug.

Šobrīd grupa, tāpat kā citi mākslas nozares pārstāvji, ārkārtas situācijas dēļ ir bijusi spiesta pārtraukt savu darbību – agrāko aptuveni trīs koncertu vietā mēnesī šobrīd nenotiek neviens. Valsts svētku, Ziemassvētku un vasaras saulgriežu laikā grupai esot bijis pat pa trīs un vairāk koncertiem dienā, tādēļ kopējais noskaņojums šobrīd ir bažīgs – grupa plāno rast risinājumus digitālajās platformās, taču Ēriks ir pārliecināts, ka kultūra un mūzika nevar līdz galam pastāvēt digitāli – tā ir tikai mēģināšana "peldēt", jo sevišķi runājot par "Rikšiem" – bez klātienes klātbūtnes, kā atzīst grupas līderis, nav iespējams saņemt grupas enerģētisko lādiņu, kas ir tās galvenais raksturojošais lielums.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Evika Muizniece, Viktors Devjatovs, Gints Bāliņš un Jānis Škapars.