"Pienvedēja piedzīvojumi. Trīs no Sabiles" - tāds nosaukums dots Jāņa Žildes grāmatai, ko izdevusi izdevniecība "Dienas Grāmata". Pienvedēju pirmie mēģinājumi notika dzimtās pilsētas Sabiles Kultūras namā. Tad nu dodos izzināt, kādas atmiņas tas glabā.
“Uz galda rupjmaize un sveces, neviena dzēriena – goda vārds!”
Ilggadēja Sabiles bērnu teātra vadītāja un kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītāja Iveta Sēruma stāsta: “1982. gada 1. februārī kā jauna speciāliste atnācu strādāt uz Sabiles kultūras namu. Mums bija jāsagatavo priekšnesums. Tajā laikā Sabiles kultūras nama direktors bija Viktors Kleimanis. Ar ko es strādāšu? Iešu uz skolu meklēt bērnus. Satikos ar latviešu valodas skolotājām, kuras man ieteica – var runāt Kaspars Rolšteins, Māris Žigats, Gatis Cīrulis, - zieds! Neatceros konkrēti, kad pievienojās Māris Žigats, bet viņš bija viens no tiem, kurus es dresēju. Paklausoties, kāds kuram ir balss tembrs, biju ļoti patīkami pārsteigta, ka tādam mazam puišelim ir tik patīkama balss un pietiekami skaidra dikcija. Nekas daudz nebija jākoriģē, tikai jāpasaka, ka mute jāver vaļā (smejas). Viņam šī dikcija, manuprāt, palikusi līdz šodienai.”
Kleimanis esot bijis bargs priekšnieks, bet, ko viņš bija iemīļojis, to atbalstīja un pieskatīja. Māris bija viens no tiem. Šādus tādus podus Māris sastrādāja, tad Kleimanis gāja burkšķēdams zem deguna, bet uzticējās.