Pamatīgu diskusiju vētru galvenokārt jau krieviski rakstošos un raidošos medijos izraisījusi režisora Alekseja Učiteļa spēlfilma "Cojs", kas vēsta par notikumiem, kas risinājušies pēc leģendārā mūziķa Viktora Coja traģiskās nāves autokatastrofā uz Talsu šosejas 1990. gada 15. augustā.
"Cojs" - jauna filma par mūziķa Viktora Coja traģisko nāvi (3)
Jāpiebilst, ka skandalozā filma, kas šobrīd var noskatīties "LMT Viedtelevīzijā", ir Krievijas ("Rock Films") un Latvijas ("Mistrus Media") kopražojums, vienkopus pulcējot tādus slavenus gan Krievijas, gan Latvijas aktierus kā aktierus kā Jevgeņijs Ciganovs (autobusa šoferis), Nadežda Kaļeganova (A. Čehova Maskavas Dailes teātra aktrise), Artūrs Skrastiņš un Inga Tropa milicijas izmeklētājas Ilzes Jass lomā.
Jevgeņijs Ciganovs savukārt režisoram labi pazīstams ar lomu Učiteļa 2003. gada filmā "Pastaiga" ("Прогулка").
Filmas pirmie kadri uzņemti 2019. gada 20. jūlijā, vēlāk filmējot epizodes arī Tukumā, Engurē un Kuldīgā. Režisors Učiteļs kopā ar dramaturgu Aleksandru Gonorovski uzsāka darbu pie scenārija pirms veseliem desmit gadiem, bet scenārija gala versiju uzrakstīja jaunais scenārists Sava Minajevs.
Interesanti, ka filmas sākotnējais nosaukums bija "47" - tieši šāds skaitlis uzraksts uz kasetes, kas liktenīgās avārijas brīdī atradās Coja mašīnā. Leģenda vēsta, ka Cojs mašīnā klausījās sava pēdējā grupas "Kino" albuma "Melnais albums" materiālu.
Filmas sižets sākas brīdī, kad kādā asā Latvijas šosejas pagriezienā pēkšņi apraujas Viktora Coja dzīve.
Filmas galvenais varonis ir nevis Cojs, bet nevienam nezināms autobusa vadītājs, kura stūrētajā spēkratā ietriecās padomju rokzvaigznes moskvičs.
Viņš neko nezināja par Coju, viņš neklausījās viņa dziesmas. Viņš nezināja arī to, ka šis negadījums uz visiem laikiem izmainīs viņa dzīvi par 180 grādiem.
Filmā ne tikai mainīts īstā šofera vārds un tautība (no Jāņa uz Pāvelu), bet arī biogrāfija – apstākļu sakritības dēļ tieši viņš ir tas, kuram filmā jāved zārks ar mūziķa mirstīgajām atliekām no Latvijas uz Ļeņingradu.
"Mūsu plāns bija uzņemt nevis biogrāfisku filmu, bet gandrīz vai detektīvstāstu. Nav jēgas rādīt, ko paveicis Cojs; viņa dziesmas jau tāpat zina visi. Daudz interesantāk ir pakavēties pārdomās par lietām, kuras paliek uz mūžīgiem laikiem, jo tās nespēj iznīcināt pat nāve," sākot filmēšanu Latvijā, stāstīja režisors Aleksejs Učiteļs.
Ne velti filmas titros ierakstītā frāze "jebkāda sakritība ar reāliem cilvēkiem un notikumiem ir nejauša", tas ir loģisks solis, lai izvairītos no tiesu darbiem.
Un tiesu darbi ir pavisam iespējami, jo Krievijā šo filmu uzņēma ar dalītām jūtām. Piemēram, Coja dēls Aleksandrs jau paspējis uzrakstīt vēstuli Vladimiram Putinam ar lūgumu "organizēt pārbaudi" un "pieņemt nepieciešamos mērus", lai novērstu Coja nomelnošanu. Arī mūzikas kritiķis Artēmijs Troickis ir nesaudzīgs, nosaucot filmu par Viktora Coja dzīves un nāves piemiņas nodevību. Savukārt kāds cits kritiķis raksta, ka "par Coja vārda aptraipīšanu nevar būt ne runas, jo nevar celt neslavu tam, kurš filmā nemaz neparādās".
Jāpiebilst, ka pirms trim gadiem skandālu sacēla cita Učiteļa filma - "Matilde", kas vēstīja par Krievijas cara Nikolaja II un Sanktpēterburgas Marijas teātra primabalerīnas Matildes Kšesiņskas mīlas dēku
Filmas beigās redzami dokumentāli kadri no koncerta, kuru apmeklēja vairāki tūkstoši skatītāju, kurus Aleksejs Učiteļs nofilmēja pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem dokumentālajai filmai "Roks".
Tieši šajos unikālajos hronikas kadros beidzot parādās pats Viktors Cojs – krievu rokmūzikas pēdējais varonis, ar vieglu smaidu, zobgalīgu uzmanīgo acu skatienu un dziesmu vārdiem, kas izsaka to pašu jēgu, kas pēc gadu desmitiem joprojām satrauc jauno paaudžu prātus un sirdis.
"Rock Films" un "Mistrus Media"
Aleksejs Učiteļs nodibināja studiju "Rock Films" tālajā 1991. gadā, un līdz šai dienai tajā ir radītas vairāk nekā sešdesmit filmas, kas ir saņēmušas desmitiem balvu prestižākajos starptautiskajos un Krievijas filmu festivālos, no Krievijas nominētas Amerikas Kinoakadēmijas balvai "Oskars", nominētas "Zelta globusa" balvai, vairākkārt bijušas Krievijas galveno kinoakadēmijas balvu "Nika" un "Zelta ērglis" laureātes. Studijas filmas tiek regulāri piedāvātas Krievijas un ārvalstu filmu nomās.
No Latvijas puses filmas kopproducents ir filmu studija Mistrus Media, kas Latvijas filmu industrijā darbojas jau kopš 2000. gada un pēdējo gadu laikā veidojusi vairākas starptautiski atzītas kopprodukcijas filmas ar Lietuvu, Čehiju, Vāciju, Krieviju, Somiju un Ungāriju. 2018. gadā Karlovivaru festivālā pirmizrādi piedzīvoja studijas kopražojuma filma Ar Lietuvu un Horvātiju “Elpa marmorā”, bet šogad rudenī uz ekrāniem iznāks dokumentālās filmas “Gepards” (Vācija, Latvija, Itālija) un “Spiegs, kurš mans tēvs” (kopprodukcija – Latvija, Vācija, Igaunija, Čehija). Filmas kopproducenti ir Inese Boka-Grūbe un Gints Grūbe.
"Filma ir unikālā kopprodukcijas filma, jo filmas stāsts vistiešākajā mērā ir saistīts ar Latviju. Viktors Cojs bija mūziķis, kurš ļoti precīzi atbilda 80. gadu kritiskajam noskaņojumam, kura dziesmu teksti un īpatnējā balss iezīmēja PSRS sabrukuma un kopējo 80. gadu beigu noskaņojumu, kur ar zemtekstu un mūzikas palīdzību tika sagrauta impērija," tā filmas līdzproducente Inese Boka-Grūbe.
Filmas tapšanu Latvijā atbalsta Nacionālais Kino centrs. Filma pasaules pirmizrādi piedzīvoja 2020. gada 15. oktobrī Varšavas starptautiskajā kinofestivālā galvenā konkursa skatē
Filmas reklāmas rullītis.
Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".