Pats Pauls dzimis 1936. gadā, bērnībā piedzīvojot arī 2. Pasaules kara elpu, pēc kara iestājies E. Dārziņa mūzikas skolā un tad jau vēlāk pāriet uz Emīla Dārziņa tolaik desmitgadīgo mūzikas vidusskolu un tad, iestājeksāmenā lieliski atskaņodams Baha, Rahmaņinova uc. klasiskās mūzikas skaņražu darbus, iestājas mūzikas augstskolā Hermaņa Brauna pianistu klasē. Pirmā saskarsme ar džeza mūziku notiek jau 1949. gadā, kad Pauls pievienojas Autodarbinieku kluba estrādes orķestrim, vēlāk Medicīnas darbinieku kluba orķestrim, kas regulāri spēlē ballītes. Lai arī visu vēroja Staļina cenzūras acs, daudzi tā laika jaunieši ar reliģisku kaislību aizrāvās ar džeza mūziku. Bija jābūt absolūti pārņemtam ar šo mūziku, lai uzdrošinātos piekopt šo mākslu par spīti represijām, reālām problēmām sadzīvē, informācijas neesamībai un diezgan jūtamai pretdarbībai no oficiālo iestāžu puses.

Atkāpei jāpiebilst, ka džeza pirmsākumi Latvijā meklējami 20. gadsimta divdesmitajos gados, kad džess (džezu tolaik dēvēja par džesu, - aut.) gan latviešu, gan krievu, bet īpaši ebreju mūziķu izpildījumā skanēja daudzos restorānos, uz Latviju koncertēt brauca slaveni Eiropas un pat Amerikas džeza kolektīvi, taču karš visam pārvilka strīpu. "Ja nebūtu karš, ļoti iespējams, ka Latvijas džezs būtu attīstījies līdzīgi kā Zviedrijas, Dānijas vai Somijas džezs," sarunā ar TVNET teicis grāmatas "Latvijas džeza vēsture 1922.–1940." autors - džeza mūziķis un pedagogs Indriķis Veitners. 

Padomju laikā džezs slēpās zem "estrādes" apzīmējuma un arī jaunais Raimonds Pauls ar lielu entuziasmu drīz, piecdesmito gadu vidū, izveido pats savu estrādes sekstetu, kas kļūst par pirmo oficiāli atzīto un Radiofona atbalstīto džeza ansambli. Informāciju par "aizliegto augli" gan Pauls, gan citi džezmeņi kāri tvēra no vidējo viļņu diapazonā dzirdamajām Stokholmas, Štutgartes radiostacijām. Noteikti jāmin arī Villisa Konovera (Willis Conover) raidījums "Laiks džezam" ("Time for Jazz"), kas tika raidīts pa radio "Amerikas balss". 

"To dzirdēt bija diezgan grūti, jo bija traucētāji... programma peldēja, tad parādījās, tad atkal pazuda. No viņa mēs smēlāmies informāciju, tas bija aizliegtais, saldākais auglis. Atceros, ka, vienreiz noklausoties, mēs uz notīm ātri pierakstījām dzirdētās tēmas. Viņam bija fantastisks balss tembrs, un programmas ievadā skanēja Djūka Elingtona (Duke Ellington) tēma," savās atmiņās dalās Pauls.

"Tad vēlāk caur jūrniekiem sāka parādīties arī pirmās džeza plates - Frenks Sinatra, Rejs Čārlzs u.c. Plates bija ļoti dārgas, bija caur speciāliem kanāliem jāpasūta. Vēl mums dopingu deva filma "Saules ielejas serenāde" ("Sun Valley Serenade") ar Glena Millera (Glenn Miller) orķestri, daudz ko kopējām, aizguvām no viņa orķestra. Filmu varēja brīvi redzēt kinoteātrī. Vēlāk parādījās Elingtona, Kaunta Beisija (Count Basie) orķestri," piebilst Pauls.

Jauno sekstetu Pauls veidoja pēc amerikāņu klarnetista Benija Gudmana (Benny Goodman) principa, kurā muzicēja arī vibrofonists Laionels Hemptons (Lionel Hampton). Paula sastāvā šo smago, pirmskara amerikāņu instrumentu spēlēja Eduards Ābelskalns. "Viņš bija vienīgais, kuram bija vibrofons, tāpēc arī izvēlējāmies Laionela Hemptona modeli, bet ar to vibrofonu bija mūžīgi ziepes - tas bija smags, grūti pārvadājams," nosaka Pauls. 

Tomēr, lai arī Hruščova atkusnis ļāva jau daudz brīvāk muzicēt, ar laiku Pauls saprot, ka sarežģītie džeza mūzikas pavadījumi plašāku publiku neuzrunā. "Tādai instrumentālai džeza mūzikai nebija noieta. Būtībā mēs glābāmies ar dziesmiņām," viņš saka. Radio arhīvos ir saglabājušies vairāki šā sastāva ieskaņojumi, galvenokārt kā instrumentālie pavadījumi dažādiem tā laika solistiem, piemēram, Edgaram Zvejam.

Vēl viens no džeza norieta iemesliem, protams, bija jaunās rokenrola vēsmas Amerikā, kas džezu marginalizēja vēl vairāk. Pauls arvien aktīvāk sāka komponēt un drīz no džeza mūzikas attālinājās. 

Viņa pirmā ieskaņota estrādes dziesma ir skanīgā soprāna īpašnieces Valentīnas Butānes dziedātā "Nenosūtītā vēstulīte" 1956. gada pavasarī. 

Paula sekstets darbojās līdz 1957. gadam. Vēlāk talantīgais pianists pievienojas Ringolda Ores vadītajam Rīgas Estrādes orķestrim (REO). Pauls izveido vēl vienu savu paša vadītu kolektīvu - trio ar bundzinieku Haraldu Brando un kontrabasistu Aivaru Timšu, daudz konvcertē, veido latviešu tautasdziesmu aranžējumus, taču sešdesmito gadu vidū pats tiek uziaicnāts vadīt REO. Tā simboliski noslēdzas Paula džeza mūzikas ceļš un sākas jauns etaps. "Tā jau pēc maniem autorkoncertiem uzspēlējām džezu, bet mums teica: "Tā, nu jūs nepārcenšaties ar šitām lietām!"," atminas Pauls.

Šodien Pauls vēl aizvien labprāt mājās klausās džeza ierakstus, arī pats šogad laidis klajā sava trio džeza plati "Pastaiga pa Rīgu", kas ir jaunu oriģinālskaņdarbu apkopojums. Aplis ir noslēdzies. 

"Esmu tomēr vecā, konservatīvā - 1930., 40. gadu džeza piekritējs. No pianistiem, ko pats savā laikā esmu kopējis un kas man ir muzikāli tuvi, varu minēt Oskaru Pītersonu (Oscar Peterson) - viņa piesitienu, virtuozitāti, Erolu Gārneru (Erroll Garner), kas man sevišķi patīk. Viņus vēlāk uzskatīja par vakarējiem, ka tas ir noiets etaps, bet tie nenoliedzami bija izcili mūziķi. Tad parādījās Deivs Brubeks (Dave Brubeck), Gils Evanss (Gil Evans), Teloniuss Monks (Thelonious Monk) u.c. Tā bija pavisam cita mūzika. Kad man ir slikts garastāvoklis, tad uzlieku Erola Gārnera melnbaltos koncerta video. Nu tā ir bauda klausīties!"

Daudz laimes, Maestro! 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Jānis Žilde.