Suminot Maestro Raimondu Paulu 85 gadu jubilejā, nedaudz atskatīsimies uz pianista un komponista agrīno daiļradi - aizraušanos ar padomju laikos varas tik ļoti nīsto džeza mūziku. Tajā laikā bija tāds spārnots teiciens: "Сегодня он играет джаз, а завтра родину продаст!" ("Šodien spēlē džezu - rīt nodos dzimteni.") Cik daudz pēckara Latvijā bija iespējams uzzināt par džezu, tā vēsturi?
Pats Pauls dzimis 1936. gadā, bērnībā piedzīvojot arī 2. Pasaules kara elpu, pēc kara iestājies E. Dārziņa mūzikas skolā un tad jau vēlāk pāriet uz Emīla Dārziņa tolaik desmitgadīgo mūzikas vidusskolu un tad, iestājeksāmenā lieliski atskaņodams Baha, Rahmaņinova uc. klasiskās mūzikas skaņražu darbus, iestājas mūzikas augstskolā Hermaņa Brauna pianistu klasē. Pirmā saskarsme ar džeza mūziku notiek jau 1949. gadā, kad Pauls pievienojas Autodarbinieku kluba estrādes orķestrim, vēlāk Medicīnas darbinieku kluba orķestrim, kas regulāri spēlē ballītes. Lai arī visu vēroja Staļina cenzūras acs, daudzi tā laika jaunieši ar reliģisku kaislību aizrāvās ar džeza mūziku. Bija jābūt absolūti pārņemtam ar šo mūziku, lai uzdrošinātos piekopt šo mākslu par spīti represijām, reālām problēmām sadzīvē, informācijas neesamībai un diezgan jūtamai pretdarbībai no oficiālo iestāžu puses.
Atkāpei jāpiebilst, ka džeza pirmsākumi Latvijā meklējami 20. gadsimta divdesmitajos gados, kad džess (džezu tolaik dēvēja par džesu, - aut.) gan latviešu, gan krievu, bet īpaši ebreju mūziķu izpildījumā skanēja daudzos restorānos, uz Latviju koncertēt brauca slaveni Eiropas un pat Amerikas džeza kolektīvi, taču karš visam pārvilka strīpu. "Ja nebūtu karš, ļoti iespējams, ka Latvijas džezs būtu attīstījies līdzīgi kā Zviedrijas, Dānijas vai Somijas džezs," sarunā ar TVNET teicis grāmatas "Latvijas džeza vēsture 1922.–1940." autors - džeza mūziķis un pedagogs Indriķis Veitners.