Latvija noteikti var lepoties ar savu folkloras tradīciju saglabāšanu un interesi par to arī jauniešu vidū, kas nav tik ļoti raksturīgi nekur citviet pasaulē. Arī mūzikas jomā folkmūzika pēdējo 30 gadu laikā ir strauji attīstījusies, taču joprojām ne tik bieži to redzam klausītāko dziesmu topos.
Par to, kādā statusā šobrīd ir folkmūzika, kādēļ tai ir tik maz vizuālā materiāla jeb mūzikas klipu un kāds ir tās nākotnes attīstības potenciāls, runājām ar nemateriālā kultūras centra "Upīte" vadītāju Andri Slišānu.
Folkloras kopas un nemateriālā kultūras centra "Upīte" vadītājs Andris Slišāns apstiprina, ka folkmūzikai, iespējams, ir mazāk vizuālā materiāla jeb videoklipu, jo tai primāri svarīgs ir dzīvais kontakts ar auditoriju koncertos. Tāpat Andris atklāj, ka laukos šī tradīcija joprojām ir tik dzīva, jo tā ir iespēja jauniešiem "izrauties" kaut kur ārpus lauku vides un redzēt pasauli, vienlaicīgi apgūstot un saglabājot senču mantojumu.
Video: Intervija ar Andri Slišānu.
Sveiks, Andri! Šodien gribu ar tevi parunāt par folkmūziku, tās vietu mūzikas tirgū, kā arī par mūzikas klipiem un to, kādēļ tie ir svarīgi. Bet sāksim ar to, ka pastāsti, lūdzu, par pašu folkloras kopu "Upīte" – kas tā ir?
Folkloras kopa "Upīte" ir tāds veidojums, kur darbojas ļoti daudz cilvēku. Un mums tas nosaukums, zini, tā arī ir, līdzīgi kā upei – upe sašaurinās, kad ir sausums, un paplašinās, kad ir plūdi, tāpat ir ar mums – mums ir kaut kāds kodols, bet, ja mums neaizliedz, mums ir daudz gan dejotāju, gan dziedātāju, bet, ja aizliedz, tā kā tagad, tad mums paliek gan muzikantu, gan dziedātāju mazāk. Bet principā mēs esam ļoti veca kopa, esam izauguši no 1980. gada kopas, kuru dibinājuši Ontons un Irēna Slišāni. Sākotnēji tas bija etnogrāfiskais ansamblis un bērnu folkloras kopa, bet tad mēs augām, augām, augām un izaugām līdz tam, kas esam tagad.
/nginx/o/2020/12/10/13521864t1hcca5.jpg)
/nginx/o/2020/12/10/13521865t1h594d.jpg)
/nginx/o/2019/05/30/12212802t1h8314.jpg)