Plāni mainījušies arī ceļošanas kontekstā. Būtu vēl sāpīgāk, ja jaunais albums būtu angliski un būtu saplānoti koncerti ārpus Latvijas. Kā, starp citu, ir ar to fokusu uz ārzemēm? 

Šobrīd fokuss ir pierimis. Braukt uz ārzemēm ir superīgi, un es to tiešām labprāt arī daru, bet ar jauno albumu liekas, ka ir pienācis jauns cēliens dzīvē, un tas vienkārši vairs neliekas tik aktuāli. Nav jau teikts, ka nevarētu dziesmas latviešu valodā aizbraukt atrādīt kādā konferencē, bet

laika gaitā esmu sapratusi, ka centieni pārdoties svarīgiem cilvēkiem ārzemēs paņem ļoti daudz enerģijas. Gribas vairāk piedomāt un izvērtēt, kur šādu resursu tērēt un ieguldīt.

Nosauc, lūdzu, trīs svarīgākās dziesmas šajā albumā. Un kāpēc tieši tās? 

Pirmā man pašai ievērības cienīga liekas "Nevar uzrakstīt", jo te nu beidzot dziesmā ir flauta, kura man nekrīt uz nerviem. Tas bija viens no elementiem, kuru vēlējos iekļaut, jo esmu ar šo instrumentu pavadījusi kopā teju desmit gadus, bet tā arī tas nebija līdz šim atradis vietu manā daiļradē. Tāpat man arī ļoti patīk tā visu dziesmu caurvijošā noliktā telefona sajūta. Ar šo dziesmu sākās ceļš pie albuma. Pavisam jaunu garšu vinila formā man ieguva "Vientulības disertācija". Šajā formātā tā pēkšņi pacēlās pavisam jaunā līmenī. Tā kā albums savā būtībā ir viena liela vientulības ķidāšana, tad arī sākotnējā iecere vispār bija visu nosaukt par "Vientulības disertāciju". Bet beigu beigās tas tomēr šķita pārāk nopietni. Un trešā – "Vilciņš". Beigu daļā dzirdamajā Gata soliņā ir kaut kas no Tarkovska. Viss tāds smeldzīgs un lēns, kaut iekšēji viss deg un gāžas.

Albuma recenzija.

2016. gadā intervija ar Alisi Josti.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Jānis Žilde.