Ķīnā un Japānā kopš seniem laikiem būvēja celtnes, tostarp tempļus un pilis, ar ieliektiem jumtu stūriem. Šādu jumta formu izgatavot ir krietni grūtāk nekā jumtu, kas veidots no taisnām sijām, taču šāda jumta forma tika izvēlēta arī parastām un ne tik greznām ēkām, kas nozīmē, ka Āzijas valstīs tam bija ne tikai dekoratīva, bet arī funkcionāla nozīme. 

Āzijas, it īpaši Ķīnas un Japānas, teritorijas mēdz piemeklēt jo īpaši spēcīgas lietusgāzes, kas var periodiski, ar īsiem pārtraukumiem, ilgt pat vairākas dienas un nedēļas. Tāpat šīs zemes atrodas arī seismiski aktīvajās zonās. Gan spēcīgās lietusgāzes, gan zemestrīces ir iemesls, kādēļ Āzijas arhitekti saviem veikumiem izraudzījās šādas formas jumtus. Ieliektās sijas un jumtu stūri novadīja lietusūdeni prom no ēkas fasādes un pasargāja no mitruma iekļūšanas iekštelpās, savukārt ziemās jumts vienmērīgi sadalīja sniega segas svaru. Jāpiemin, ka Āzijā daudzās ēkās kā starpsienas izmantoja papīra aizslietņus, kas īpaši varēja bojāties mitruma ietekmē. 

Tāpat ieliektie jumti pasargāja jumta struktūru no sabrukšanas riska seismisko aktivitāšu laikā. Lai jumti pārciestu zemestrīces, to stūrus stiprināja ar īpašu koka kolonnu un siju stiprinājumu palīdzību, ko dēvēja par dougongu. Šos stiprinājumus dažkārt pat lika vairākos slāņos, lai pastiprinātu ēkas amortizāciju. Pateicoties koka stiprinājumiem un jumta neordinārajai formai, ēkas varēja pārciest pat visai spēcīgas seismiskās aktivitātes.

Bez praktiskajām funkcijām bieži vien arhitektūras elementi bija saistīti arī ar vietējo mitoloģiju un ticējumiem. Uzskatāms, ka uz augšu liektie jumta stūrīši ir saistīti ar fen šui ticējumiem - vietējie ticēja, ka šādas formas jumts pareizi sadala enerģijas plūsmu ēkā.