Šogad aprit 40 gadi, kopš dienas gaismu ieraudzīja pirmā daudzsēriju melodrāma Latvijas kino vēsturē – “Ilgais ceļš kāpās”. Filma tapa pēc Oļega Rudņeva romāna ar tādu pašu nosaukumu. Leģendas vēsta, ka tieši kādas jūrmalnieku ģimenes dzīves stāsts Rudņevu, kurš ieņēma Jūrmalas pilsētas komitejas pirmā sekretāra amatu, pamudināja 1976. gadā uzrakstīt romānu par Jēkabu Ozolu, viņa daiļo meitu Martu un viņas liktenīgajiem vīriešiem. Starptautiskajā aktieru ansamblī visspožāk mirdzēja mūsu pašu pērles – Lilita Ozoliņa un jūrmalnieks Eduards Pāvuls – Jēkaba Ozola lomā. Vēsturniece Dace Ulpe uzsver, ka pats Pāvuls Jēkaba Ozola lomu uzskatīja par turpinājumu Oskara lomai “Zvejnieka dēlā”: “Viņš būtu gribējis, lai Ozols ir niknāks, skarbāks, viņa paša vārdiem sakot, “lielāks rīkļurāvējs”, lai parādītu, ka latvietis var. Viņaprāt, loma tika mīkstināta, kā nodeva laikmetam, kurā tā tapa.”

Aktieris arī “Ilgajā ceļā kāpās” ar savu tēlojumu panāca, ka jau no pirmajām filmas sekundēm viņu vairs neuztvērām kā Eduardu Pāvulu, bet Jēkabu Ozolu. Un ne te tikai latviešu publika. Reiz, Pāvulam braucot Dailes teātra viesizrādēs uz Bulgāriju, robežsargs, ieskatījies kupejā, izsaucies: “Вот он сидит, хромой бандит Озолс!” (Tulk. no krievu val.: “Lūk, viņš sēž, klibais bandīts Ozols!”)

Dace Ulpe: “Filmas tapšanas laikā režisors Aloizs Brenčs bija aizvedis Eduardu Pāvulu uz medicīnas iestādi, kur tika izgatavotas protēzes. Pāvuls rūpīgi iepazinās gan ar kājas protēzes ārējo veidolu, gan to, kā tā tiek piestiprināta, kā notiek staigāšana ar protēzi. Tas bija viens no Pāvula “knifiem” visa viņa radošā mūža laikā – paturēt prātā katru sīkumu, iedziļināties niansēs. Patiesībā protēze ir puse no Jēkaba Ozola tēla. Zvejnieks, kurš nevar iet jūrā, kaut arī mīl gan jūru, gan savu darbu. Vīrietis, kurā vēl ir gana daudz vitalitātes, bet, esot invalīdam, viņam pieder vien tās sievietes uzmanība, kura nevar viņam atteikt, kura ir no viņa atkarīga – viņa kalpone. Aizejot mežā, protēze noder arī par atrunu – tās dēļ Ozols var palikt par putras vārītāju nometnē un nepiedalīties uzbrukumā ciema veikalam. Jēkaba Ozola tēls ir daudzšķautņains, nokrāsām bagāts un piesātināts. To noteikti var pieskaitīt Eduarda Pāvula izcilākajiem veikumiem uz ekrāna.”

Vēsturniece Dace Ulpe ir stāstniece, kura caur paša Eduarda Pāvula un viņa biedru atmiņām aizvedīs pagātnē, kad tapa filma “Ilgais ceļš kāpās”, kuras uzņemšana arī cieši saistīta ar Jūrmalu. Tolaik filmēšanas grupa kādu laiku dzīvoja pat Jaunķemeru kempingā, jo vairākas filmēšanas vietas bija Jūrmalas tuvumā - Spuņciemā un Bigauņciemā. Ulpe ir autore 2017. gadā atklātajai Eduarda Pāvula memoriālajai izstādei Babītes novada kultūrizglītības centra filiālē “Vietvalži”.