Minējāt, ka tā izdevuma daļa, ko sagatavojāt jūs, ir heraldikas vārdnīca. Ko tā ietver?

Heraldikas vārdnīca ir konspektīvs un ilustratīvi bagāti veidots pamatjēdzienu, pamata terminoloģijas un heraldikas specifikas apkopojums, kas izskaidro to, kas ir heraldika, kas ir ģerbonis, no kā tas sastāv, kādus pamatsimbolus lieto ģerboņa vairogā, kādas ir latviskās terminoloģijas īpatnības. Mazā enciklopēdija nopietnam interesentam, lai orientētos ģerboņos ne tikai kā “bildītēs”, bet kā krāsu un simbolu valodā.

Kur līdz šim Latvijā varēja padziļināt savas zināšanas par ģerboņu tapšanu un vēsturi?

Latvijā pamatzināšanu ieguve par heraldiku, salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, vienā aspektā ir privileģēta – mums ir Imanta Lancmaņa brīnišķīgā grāmata “Heraldika”. Tomēr detalizēta, analītiska un ne tikai latviski lasošai auditorijai domāta izdevuma par dzimtu heraldiku sastādīšana bija un ir savdabīgs izaicinājums – īpaši jau līdz šim neveidoto anglisko aprakstu ziņā.

Kurš bija vissarežģītākais vai izaicinošākais posms jūsu darbā?

Tulkošanas process, šķiet, bija viens no šā izdevuma pirmās daļas sarežģītākajiem izaicinājumiem. Līdz šim heraldiski pareizs blazonējums (heraldiskais apraksts) angliski bija veikts tikai dažiem Latvijas ģerboņiem – uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmā apjomā. Un tie nebija dzimtu ģerboņi.

Dzimtu ģerboņus jaunākajos laikos – cik man zināms – angliski aprakstīt līdz šim nebija mēģinājis neviens.

Tā ka šis ir kaut kas vēl nebijis Latvijas heraldikas vēsturē, tad lai izdevējs būtu drošs, ka lasītājam piedāvājam augsta līmeņa saturu, mana darba galarezultāts tika iesniegts izvērtēšanai un korekcijai Kanādas heraldikas pārvaldei (Canadian Heraldic Authority ) – cilvēkiem, kas ar to nodarbojas gandrīz vai ikdienā. Un, jā, ieguvām apstiprinājumu, ka saturs ir augstas kvalitātes.

Kādam nolūkam tika sagatavots šis apraksts angļu valodā?

Angļu valoda mūsdienās ir “lingua franca” – starptautiska valoda, īpaši jau zinātnē. Līdz ar to, parādot mūsdienu Latvijas dzimtu ģerboņus ne tikai iekšējai, bet arī starptautiskai lietošanai, angļu blazonējums ir ne tikai nepieciešams, bet pat pašsaprotams.

Vai angliskās versijas sagatavošanu nevarēja uzticēt tulkotājam?

Heraldiskā apraksta jeb “blazonējuma” īpatnība ir tā, ka tiek lietota maksimāli lakoniska, terminoloģiski specifiska valoda. Lielākā daļa terminu nāk no vecfranču valodas, un pat cilvēkam, kam angļu valoda ir dzimtā, bet nav bijusi saskare ar heraldiku, skan pilnīgi nesaprotami. Piemēram, krāsu un metālu apzīmējumi – sarkans ir Gules, zaļš – Vert, melns – Sable, zils – Azure. Un tas ir tikai sākums. Turpināt varam ar horse rampant regardant Or, kas nozīmē “pakaļkājās saslējies zelta zirgs ar atpakaļvērstu galvu”. Līdz ar to, veidojot angliskos aprakstus, svarīgākas bija heraldikas zināšanas, ne angļu valodas prasme.

Izklausās interesanti. Ja es nolemtu veidot savas dzimtas ģerboni, kas man būtu jāzina?

No vienas puses, heraldikā gan dzimtu ģerboņos, gan arī citās ģerboņu grupās, attēlojumu izvēle ir ārkārtīgi plaša, jūs varat attēlot absolūti visu – sākot no dzīvnieku pasaules, no fantastikas, tātad vienradži, grifi, kas tik vēl ne, un beidzot ar zobratiem un vilcieniem. Protams, ir jābūt mākslinieciski veiklam risinājumam. No vienas puses, ierobežojumu it kā nav. No otras puses - ierobežojums ir attēlojuma laukums, respektīvi, vairogs, kā arī izvēlēto krāsu saskaņojumi un specifiskā heraldiskā stilizācija – kā pieņemts attēlot konkrētas lietas, priekšmetus, parādības.

Ar ko visbiežāk sāk?

Var apspēlēt uzvārdu vai dzimtas vārdu, un tad veidojas tas, ko sauc par runājošiem ģerboņiem. Var izvēlēties kaut ko, kas ir saistīts ar cilvēka profesiju, kaut gan mēs liekam ļoti nopietni pārdomāt šo rakursu, jo ģerboni kā pašapliecināšanās simbolu dzimta visbiežāk izmanto ne desmit, bet pat simts un vairākus simtus gadu. Taču nodarbošanās, jo īpaši mūsdienās, var mainīties, tāpat arī profesijas. Dzimtas ģerboni var saistīt arī ar teritoriālo piederību, piemēram, Vidzemi, Kurzemi vai Zemgali. Šādā gadījumā varētu parādīties elementi no šo kultūrvēsturisko zemju ģerboņiem vai to figūru daļas, krāsas. Izvēle ir ārkārtīgi dažāda, un armigēra  jeb ģerboņa lietotāja fantāzijai ir plašas iespējas.

Kāds ir praktiskais ģerboņa izveides process?

Jāsaka uzreiz, ka šis nav nedz vienkāršs, nedz ātrs process. Sākotnēji jāformulē sava ideja, tad jāatrod mākslinieks. Kad kopīgi esat nonākuši līdz rezultātam, nākamais solis ir pārstāvēt savu ideju Valsts heraldikas komisijas sēdē. Pieņemt tajā ieteiktās korekcijas, kas visai bieži tiek ierosinātas. Kopumā ģerboņa izveides process var ilgt vairākus mēnešus vai pat ilgāk.

Ja jums būtu jāpasaka, kas ir vienojošais dzimtām, kuras izvēlas veidot savus ģerboņus?

Motivācija veidot ģerboni ir dažāda. Manuprāt, tā ir dzimtas patstāvības un pastāvības apziņa, augsts pašapziņas – šī vārda pozitīvā nozīmē – līmenis. Vēlme savu kopību reprezentēt arī vizuāli lasāmā formā, balstoties uz senām eiropeiskām tradīcijām. Tas, kas vieno visas šīs dzimtas, ir dzimtas un kopības sajūta.

Kā, jūsuprāt, salīdzinājumā ar vēsturisko skatījumu ir mainījusies dzimtas ģerboņa loma mūsdienās?

Ja salīdzinām ar viduslaikiem – agro jauno laiku periodu, tad krāsu un simbolu valodu ir nomainījusi rakstu valoda – daudz precīzāka, konkrētāka, modernās pasaules mentalitātei piemērotāka. Dzimtas ģerbonis šodien ir savdabīgs “retro ”simbols, un vienlaikus tas ir kaut kas smeldzīgi poētisks, garīgi nepieciešams – izteikt savas dzimtas, savu identitāti vizuāli. Tas ir saglabājies un turpināsies saglabāties.