"Pēdējo dienu jandāliņš sakarā ar manis publiskotajiem Jaunā Rīgas teātra uzvedības noteikumiem ir radījis kaudzi interpretāciju šim tekstam. Daudzi prasa, lai es tos komentētu un paskaidrotu sīkāk. Te būs," minētajā komentārā raksta Hermanis. 

Hermanis raksta, ka pēdējās dienās par šo tēmu runājis ar saviem teātra aktieriem. 

"Ar dažiem mūsu aktieriem pēdējās dienās runājot, pēkšņi sapratām, ka daudzas no mūsu izrādēm, kuras uztaisījām pirms vairākiem gadiem, šodienas apstākļos vairs nebūtu iespējamas politkorektuma terora dēļ.

Piemēram, Vilis Daudziņš atzina, ka izrāde "Vectēvs", ar visiem tiem "žīdiem un neonacistiem", būtu stipri jārevidē.

Māras Ķimeles "Otello", kur Andris Keišs tiek pārkrāsots par nēģeri, šodien skaitās rasistisks noziegums, jo "blackface" aizliegums teātros vairs neļauj baltajiem atdarināt citas rases. Bet bez afrikāņu konteksta šīs Šekspīra lugas kompozīcija vairs nedarbojas un ir bezjēdzīga. Sarakstu varētu turpināt," viņš raksta.

Hermanis arī atsaucas uz japāņu rakstnieka, Nobela prēmijas laureāta Kadzuo Išiguro (Kazuo Ishiguro) nesen teikto par aktuālo publiskās kaunināšanas jeb "atcelšanas kultūras" ("cancel culture") ietekmi uz jaunajiem literātiem. Viņš uzsver pašcenzūras elementu.

"Ir sākusies pašcenzūra, kad mēs paši esam sākuši raustīties," viņš atsaucas uz Išiguro. "Mūsu teātrī šie noteikumi nav nekas jauns. Tie ir spēkā kopš 1997. gada, kopš esmu mākslinieciskais vadītājs. Tie vienkārši bija mūsu nerakstīti likumi, kuri nekad pat netika apspriesti vai apšaubīti. Šobrīd tos gribēju publiski atkārtot, lai visiem būtu skaidrs – jūs tur ārpusē varat darīt kā gribat, bet mūsu teātra teritorijā noteikumi paliks vecie. Sorrī. Ja kādam nepatīk, tā nav mūsu problēma. Esat bijuši brīdināti, tad, lūdzu, – bez pretenzijām. Varat iet uz politkorektajiem teātriem."

Hermanis savā ierakstā analizē arī veidu, kā viņa noteikumi tika uzņemti plašākā sabiedrībā. 

"Tas, ko mūsdienās sauc par liberālismu, protams, ir pilnīgs pretstats klasiskajam liberālismam. Pierādījums ir mūsu "manifests". Izrādās, ka vārda brīvība apdraud demokrātiju. Aicinājums uz vārda brīvību tagad esot aicinājums uz naidu. Nu, sveiki! Toties mani oponenti soctīklos novēl man saslimt ar vēzi. Esam atbraukuši."

Hermanis arī komentē sava manifesta 4. punktu "Mūsu teātrī ir atļauts flirtēt un uzsākt romānus gan starp aktieriem, gan starp skatītājiem, gan visas citās kombinācijās."

"Mūsu teātrī pa šiem gadiem neviens noziegums vai kāds tamlīdzīgs ekscess nav noticis. Nav dzirdēts, ka kāds būtu arī psihiski traumēts. Toties ir bijis daudz dienesta romānu, kuru rezultātā ir piedzimuši pa šiem gadiem vismaz 20 bērnu, starp citu. Vienīgais incidents - izņēmums bija pirms pāris gadiem, kad pārtraucām darba attiecības ar vienu režisoru (vīrieti), kurš nemācēja mēģināt izrādes, nepazemojot sievietes (aktrises). Kad tas atkārtojās jau trešo reizi, tad nolēmu, ka laikam pietiks. Citu konfliktu neatceros," komentē režisors. 

Alvis Hermanis atsaucas arī uz JRT vēsturi, uzsverot, ka teātris ir daudz darījis  Latvijas minoritāšu un sieviešu tiesību aizstāvībai.

"Pirms 20 gadiem tam patiesi vajadzēja pilsonisku drosmi. Tas nebija tik vienkārši, pašsaprotami un finansiāli izdevīgi, kā šodienas aktīvistiem tas liekas," viņš raksta. "Šie septiņi noteikumi bija daļa no manas mākslinieciskās programmas, kad 1997. gadā uzņēmos Jaunā Rīgas teātra vadīšanu un uzaicināju pārējos. Tā ir bāze visam, ko esam līdz šim darījuši. Tā nav nekāda darba drošības instrukcija, par kuru jāparakstās visiem darbiniekiem vai apmeklētājiem. Šie septiņi noteikumi – tas jau arī ir tas Jaunais Rīgas teātris kopā ar visiem aktieriem un citiem darbiniekiem."

"Kas attiecas uz mūsu teātra auditoriju jeb mūsu skatītāju “prātiem” – es to noformulētu sekojoši: Jaunais Rīgas teātris ir vieta tiem, kuriem nepatīk, ka viņu vietā domā kāds cits," rezumē Alvis Hermanis.