“Laba arhitektūra ir telpa, kurā notiek kaut kas īpašs, kur rodas vēlme pasmaidīt tikai tāpēc, ka tur atrodaties. Tās ir arī attiecības ar pilsētu, attiecības ar to, ko redzat, un vieta, kur esat laimīgs, kur cilvēki jūtas labi un ērti, - telpa, kas sniedz emocijas un prieku,” apcer Vasals.

Žūrija norāda, ka Annes Lakatonas un Žana Filipa Vasala darbs atspoguļo arhitektūras demokrātisko garu. Ar savām idejām, pieeju profesijai un radītajām ēkām viņi ir pierādījuši, ka bez nostalģijas var īstenot apņemšanos ieviest jauninājumus un pārstāvēt arhitektūru, kas vienlaikus ir tehnoloģiska, novatoriska un ekoloģiski atbildīga. Tā ir Annes Lakatonas un Žana Filipa Vasala komandas mantra kopš Parīzē bāzētā uzņēmuma dibināšanas 1987. gadā.

Viņi ir definējuši ne tikai arhitektūras pieeju, kas atjauno modernisma mantojumu, bet arī ierosinājuši pielāgotu definīciju pašai arhitekta profesijai. Modernistu cerības un sapņi par daudzu cilvēku dzīves uzlabošanos tiek atdzīvināti, izmantojot viņu darbu, kas reaģē uz mūsu laika klimatiskajām un ekoloģiskajām pārmaiņām, kā arī uz sociālās vides steidzīgo dabu, īpaši pilsētu mājokļu jomā. Viņi tam pietuvojas, izmantojot spēcīgu telpas un materiālu izjūtu, kas arhitektūru dara tikpat spēcīgu kā formās, tā pārliecībā, tikpat caurspīdīgu tās estētikā kā ētikā. Viņi atsakās no jebkādām pretrunām, kas saistās ar arhitektūras kvalitāti, atbildību par vidi un centieniem pēc ētiskas sabiedrības.

“Šogad mēs vairāk nekā jebkad agrāk esam izjutuši, ka esam daļa no cilvēces veseluma. Neatkarīgi no tā, vai tas ir veselības, politisku vai sociālu iemeslu dēļ, ir nepieciešams veidot kolektivitātes sajūtu. Tāpat kā jebkurā citā savstarpēji saistītā sistēmā,

taisnīgums pret vidi un taisnīgums pret cilvēci ir taisnīgums pret nākamo paaudzi,”

sacījis Prickera balvas arhitektūrā žūrijas priekšsēdētājs Alehandro Aravena.