Esmu gandarīts, ka LMT ir bijusi iespēja atbalstīt vairākas latviskajai pašapziņai svarīgas spēlfilmas. Par nozīmīgāko uzskatu mūsu ieguldījumu filmas "Dvēseļu putenis" tapšanā – to ir noskatījušies 250 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Filma ir pamanīta arī Holivudā, bet būtiskākais ir tas, ka "Dvēseļu putenis" dažādu paaudžu latviešiem ir licis aizdomāties – kas mums ir svarīgs šodien? Mans vectēvs, Latvijas armijas virsleitnants Artūrs Binde, mūsu valsts vārdā riskēja ar dzīvību. Un šādi stāsti ir sastopami teju katrā latviešu ģimenē. Cik daudzi no mums būtu gatavi uzņemties šādu risku arī šodien? Kad vēsturei izdodas pieskarties caur personīgo dimensiju, top skaidrākas arī vairākas lietas par šodienu. "Dvēseļu putenis", tāpat kā citi vēsturiskie kinodarbi, tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju ir devuši iespēju ielūkoties šodienā caur vēstures prizmu un rast atbildes uz sev būtiskiem jautājumiem.
Vēsturiskais kino ir ne tikai nacionālās pašapziņas uzturēšanas elements, bet arī līdzeklis kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai. Latviešu kultūras mecenātismam ir senas saknes. Uzņēmēji, kuri ir atbalstījuši sabiedriski nozīmīgus kultūras pasākumus, ir sākušies jau ar Šteinhaueru dzimtu, kuri iestājās par to, lai latvieši varētu piedalīties vāciskās Rīgas pilsētas dzīvē. Kultūra un izglītība ir tās jomas, kas nodrošina uzņēmējdarbības pastāvēšanu. Arī filmā "Rūdolfa mantojums" ir epizode, kurā Rūdolfs Rūdups ieklīst Rīgas Latviešu biedrības namā un kā pārticis latviešu zemnieks iemet ziedojumu kastē savu artavu, kas paredzēta jaunatnes izglītībai.