Samanta Tīna: Skolā mani apsaukāja par dinozaurgalvu un spalvaino!

Samanta Tīna FOTO: publicitātes

Gatavojoties dalībai 65. starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā, kurā Latviju šogad pārstāvēs Samanta Tīna ar dziesmu “The Moon Is Rising”, aizsākta video stāstu sērija par spilgtām Latvijas sievietēm. 

Stāstu sēriju atklāj Samantas Tīnas stāsts par viņas pašas pieredzi, sastopoties ar sabiedrības nepieņemšanu un kritiku, un izaicinājumu pilno sevis mīlestības un pieņemšanas ceļu.

Jau 11. maijā Nīderlandes pilsētā Roterdamā sāksies Eirovīzijas dziesmu konkursa mēģinājumi un uz Eirovīzijas lielās skatuves pirmo reizi izskanēs Samantas Tīnas izpildītā dziesma “The Moon is Rising”.

Šī dziesma stāsta par sievietes spēku un aicinājumu ikvienai pašai apzināties savu vērtību un skaistumu, nepakļaujoties sabiedrības standartiem un stereotipiem. Vēstījums spilgti atspoguļojas arī dziesmas “The Moon is Rising” oficiālajā videoklipā, kurā piedalās virkne spilgtu un unikālu Latvijas sieviešu, kuras atsaucās Samantas aicinājumam filmēties. Dziesma “The Moon is Rising” aicina ikvienu sievieti ar pašas rokām sevi kronēt jeb pieņemt un iemīlēt sevi un būt savas dzīves noteicējai.

“Gatavojoties videoklipa filmēšanai, saņēmu ļoti daudz pieteikumu no tik dažādām sievietēm, kuras saskaras ar sabiedrības un pat savu tuvāko cilvēku nepieņemšanu! Lasot iesūtītos stāstus, sapratu, ka šiem cilvēkiem līdz šim nav bijusi platforma, kurā sevi parādīt un izteikt. Viņu balsis tagad tiek sadzirdētas caur šo dziesmu, kas aicina pieņemt un mīlēt sevi, būt lepniem par to, ko Dievs mums ir devis, un ikvienu atšķirību uztvert kā bagātību, jo es esmu par vienlīdzību.” Gaidāmajā video stāstu sērijā redzēsim gan sievietes, kas piedalījās “The Moon is Rising” videoklipā, gan tādas, kas dažādu iemeslu dēļ palika aizkadrā, taču ir gatavas pastāstīt savu stāstu plašākai sabiedrībai.

Video stāstu sēriju atklāj Samantas pašas pieredze par to, kā viņai izdevās mainīt attieksmi un transformēt apkārtējo nepieņemšanas un kritikas radītās dusmas un agresiju sevis pieņemšanā.

“Skolā mani apsaukāja par dinozaurgalvu un spalvaino, pēc TV šova zākāja par resno cūku. Bet es, skuķis no Tukuma, taču tikai gribēju dziedāt! Spīts un bravūra manī auga ar drīzāk tādu kā naidu – aiziešu un izdarīšu vēl riebīgāk!” – viņa atceras. “Es vēl joprojām mācos, neesmu nonākusi kaut kādā galapunktā. Tāpat eju, mācos, strādāju ar sevi – kā mēs katrs.” 

Uz augšu
Back