Runājam ne tikai par dzimtas vēstures pētniecības procesu un sensacionāliem atklājumiem tā laikā, bet arī to, kas notiek ar koncertzāli “Rīga”, kuru 2014. gadā Millers atjaunoja, piesaistot privātus līdzekļus.

Grāmatā ir vairāk nekā simt gadu vecas krāsainās fotogrāfijas.

Bildes, kas bija melnbaltas, ir kolorizētas ar mākslīgā intelekta programmas palīdzību. Tāpēc ir atruna, ka krāsas var būt neprecīzas. Liela daļa no diviem tūkstošiem fotogrāfiju, kas ir grāmatā, oriģināli ir melnbaltas. Ja tās tādas atstātu, grāmata izskatītos drūma. Mūsdienu tehnoloģijas, iedodot kaut vai bildei krāsu, ļauj saskatīt detaļas, kuras melnbaltajā bildē nevar pamanīt. Kaklarota vai dekors apģērbā – tas dod sava laikmeta iezīmi. Interesanti vērot modes attīstību dažādos reģionos – kas bija Vācijā, kas Latvijā, kas Krievijā. Tas ir palīglīdzeklis, kā citādi paskatīties uz artefaktu.

Dzimtas vēstures grāmata “Manas dzimtas vēsture” ir līdz šim vērienīgākais ģenealoģiskais pētījums, kas Latvijā veikts par vienu dzimtu. Ko tādu paveikt ir sarežģīti un laikietilpīgi. Kā veicās?

Kā jau “vidēji statistiskais latvietis” zināju trīs četras paaudzes. Kad radās interese atrast saknes, tas nekā neizdevās. Pirms septiņiem gadiem nejauši atradu ģenealogu pētniecības vietnē, digitālajā vidē, visu Melleru dzimtas koku, kuru tur ievietoja Vācijas profesors Viktors Haupts. Ar viņu vēlāk esmu ļoti daudz strādājis, un viņš ir palīdzējis arī pie šīs grāmatas tapšanas, arī viņš, izrādās, ir dzimtas koka piederīgais. Ja es nebūtu kļūdījies ar uzvārda rakstību, diez vai būtu šo dzimtas koku atradis. Ar vācu cilmes uzvārdiem un vārdiem Krievijas impērijas laikā notika liels rusifikācijas process. Frīdrihi pārtapa par Fjodoriem, Johani par Ivaniem. Vācu uzvārda rakstība oriģināli ir Moeller, bet krieviskojums - Meller. Un es līdz tam meklēju pēc Meller, kā tas bija Krievijas impērijā rusificēts.