Atzīmējot savu sešdesmito dzimšanas dienu, Jānis Deinats Fon Stricka villā piedāvā apskatīt izstādi "Blaknes". Šajā izstādē fotogrāfs pievēršas sava iekšējā "es" pašanalīzei un izmantojot savu iemīļoto dabas tēlu elementus, vizualizējis dažus stāstus par sevi. "Blaknes var atrast jebkur, jebkurā vietā," saka Deinats un sarunā stāsta par to, kādēļ pats nav redzējis savu pirmo izstādi, par vēstures piemēslošanu ar pārlieku daudz digitālām fotogrāfijām un apzinātu izvēli kabatā turēt podziņu telefonu bez kameras. 

Kādēļ “Blaknes”?

Brīdī, kad vakcinējos, iedeva papīru ar sarakstu – tas var būt, tas var būt un tas var būt. Ar prātu saproti, kāpēc to visu raksta. Agrāk bija vienkārši – “es taču tev teicu, ka nebūs labi,” mamma teica. Tie visi teksti par blaknēm ir tikai tāpēc, lai nebūtu tiesāšanās. Ļoti banāli.

Tās rodas tajos brīžos, kad mums ir izvēles un mums katru dienu nepārtraukti ir kaut kas jāizvēlas. Biežākais izvēles princips ir – kur mēs gūstam labumu. Visur ir plusi un mīnusi. Bet, lai vai ko mēs izvēlamies, beigās būs pizģets! Var iet uz šo telpu, tur būs mazs pizģets, tajā telpā būs liels pizģets, citā telpā pizģets rāmītī. Tie sešdesmit gadi… gribot, negribot tajā kosmosā aizlidosi. Līdz ar to visu vajag ņemt mazliet vieglāk. Nevajag ļaut nebūtiskiem sīkumiem sevi iegrožot.

Tā bilde ir alegorija par mūsu sabiedrību. Kas tur attēlots? Tur ir attēlota dizaina sēta. Lai to sētu radītu vispirms kādam ir jāvēlas, lai tā siena tur būtu – tas kāds pasūta dizaineri, arhitektu, saskaņo to būvvaldē, tur ir izlikta nauda… Bet! Viens anonīms cilvēks, mēs nezinām vai viņam ir interese par dizainu vai arhitektūru, mierīgi atnāk un uzliek savu komentāru, savu viedokli, un kļūst par viedokļu līderi, jo pirmo ieraugi uzrakstu. Tāpat notiek sociālo tīklu vidē un ne tikai. Viens kaut ko izmet – nosacīti mazsvarīgu, bet kliedzoši skaļu, un tālāk vairs nerunājam par lietu, bet par komentāru.