Kopš jūlija sākuma grāmatnīcās ir nonākusi jauna grāmata "Baltic Stories", kurā apkopoti iedvesmojoši stāsti par 30 kultūrvietām un notikumiem Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Grāmatā iekļautos stāstus papildina atzītu Baltijas valstu fotogrāfu oriģināldarbi. Par cilvēku pašiniciatīvas spēku, kultūrvietu nozīmi vidē, kurā dzīvojam, un inovatīvām idejām, kā rast jaunus risinājumus, lai saliedētu kopienas, stāsta grāmatas autores un jaunās pētnieces Anete Ušča un Liāna Ivete Beņķe.

Pastāstiet, kā radās pati ideja par kultūrvietu ceļveža izveidi?

Anete Ušča: Pirms dažiem gadiem es iestājos organizācijā “Urban Institute”, kas ir viena no grāmatas izdevējiem. Plānojot kultūras pasākumus apkaimēs, arvien vairāk apzinājos kultūru kā instrumentu, ar kuru iespējams satuvināt vietējo kopienu un veicināt piederības sajūtu. Ar laiku sapratu, ka par šo tiek domāts arī Eiropas politikas līmenī. Ir visas šīs sarežģītās lokālās problēmas – cilvēki neiet balsot, neiesaistās, brauc projām, vēsturiski neatrisināti jautājumi un tad kultūra var būt instruments, ar kuru mēģināt šos jautājumus risināt. Vienlaikus pat Eiropas līmenī nav izpratnes, kā tieši tas strādā un ko ar to var izdarīt. Arī Latvijā tas, kas tiek saprasts ar kultūru, nav līdz galam skaidrs.

Arī grāmata lielā mērā iet kopā arī ar manām doktorantūras studijām Politikas un sociālās zinātnes fakultātē Eiropas Universitātes institūtā, mēģinot saprast, kas tad notiek Baltijas valstīs. No vienas puses, tiek veidota šī politika, kur diezgan daudz uzmanība tiek pievērsta tradicionālām kultūrām, amatiermākslām, nacionālo vērtību stiprināšanai. Bet mēs, atlasot piemērus, mēģinām saprast, kas tad īstenībā notiek – kur cilvēki iesaistās, kas ir kultūras aktivitātes, kas tiešām veicina kopienas saliedētību un uzlabo dzīvi noteiktās vietās Baltijas valstīs – vai tās ir galvaspilsētas, vai mazāki ciemi. Tādējādi mēs mēģinājām atlasīt piemērus, kas parādītu to daudzveidību, cik kultūra un izpausmes formas var būt dažādas. Ir gan Engures Burāšanas skola, gan Kandavas peldbaseins kā pulcēšanās vieta kopienai, gan tādas tradicionālākas mākslas aktivitātes kā “Homo Novus” festivāls vai “Free Riga” radošie kvartāli, kas ir tāda plašāka reference un saprotamāka izpratne par kultūru. Mēs ar Liānu abas esam mācījušās antropoloģiju, un arī tur šīs debates ap kultūru un jautājums, vai kultūra ir tikai šīs mākslas formas vai arī ikdienas dzīve un darbības, ir aktuāls – tā arī ir viena no lietām, kam pievēršam uzmanību.