/nginx/o/2020/11/06/13459028t1h74ab.jpg)
Aija Strazdiņa-Ratinska jau ilgus gadus darbojas televīzijā. Viņa ir veiksmīga televīzijas realitātes šovu, mūzikas video un dažādu raidījumu režisore un producente. Vairāk nekā 19 gadu garumā viņa ir cīnījusies, lai atklātu sevi, to, kas dzīvē rada prieku un ko vēlas darīt.
Šobrīd režisore darbu mij ar atpūtu un plāno, kādu saturu turpmāk sniegt skatītājiem. Viņas veidotie oriģinālprojekti “Tēt, brauc mājās”, “Mamm, brauc mājās”, “Caur ērkšķiem uz…” nav vieglas formas izklaide. To mērķis ir uzlabot dzīvi dalībniekiem un rezonēt skatītājos, padarot pavadīto laiku pie televīzijas par lietderīgu nodarbi. Viņa uzsver, ka skatītājiem nepieciešams sniegt ne tikai smieklīgus un asprātīgus šovus, bet svarīgi atgādināt, ka dzīve ir vērtība, kas ikvienam māca empātiju pret līdzcilvēkiem un spēju sevi pieņemt un iemīlēt.
15 gadu vecumā Aija devās uz Ameriku, kā pati smejas, meklēt laimi. “Vecāki mani dīvainā kārtā palaida, es nezinu, kā viņiem pietika drosmes. Atceros, ārzemju lidostās pasu kontrolēs tantes un onkuļi uz mani skatījās izbrīnītām acīm. Pavisam jauns skuķis un viens svešā valstī – gan jau vīru, seksu vai apreibinošas vielas meklēt braukusi...” atmiņās dalās Aija.
Viņa neatminas, kādus stāstus klāstījusi lidostas darbiniekiem, bet galarezultātā Aija viena ieradās Amerikā.
Kādu laiku iepriekš, mācoties par gidi, viņa bija satikusi amerikāni, kurš atbraucis apmaiņas braucienā uz Latviju. Pēc viesošanās Aijas ģimenē, iespējams, pieklājības pēc puisis piedāvāja Aijai arī braukt ciemos, un viņai divreiz nebija jājautā. “Man tētis bija iedevis līdzi paciņu ar naudu, kuru lika paslēpt speciālā un ļoti neērtā naudas slēpjamā somiņā, kas zem drēbēm iekarama padusē. Domāju, droši varēju naudu turēt zobos, jo somiņa bija bezjēdzīga un žūksnis pārāk biezs. Paduse droši vien stāvēja 90 grādu leņķī,” ar prieku atceras producente. Šo naudu Aija iztērēja, nopērkot savu pirmo kameru. “Tā bija rokas kamera, taču, spriežot pēc apkārtmēriem, iespējams, ka šobrīd pat profesionālās studiju kameras ir mazākas.” No šā pirkuma Aija nešķīrās ne dienas. Filmēšana un video montāža kļuva par viņas aizraušanos. “Atceros, biju mājās saslēgusi kasešu kameru ar televizoru un kasešu magnetofonu, jo tajos laikos vēl disku tā īsti nebija. Klāt pieslēdzu VHS maģi, kurā ķieģeļa izmēra kasetēs rakstīju gala montāžu. Šķiet, ka šajā shēmā pietrūka vēl tikai fēna un gludekļa,” smejot teic Aija.