Viss rūpīgi uz grīdas sakārtots kartona kastēs - gan Džemmas jaunības dienu vēstuļu sarakste ar draudzenēm, pirmie zīmējumi, gan tēva Oto Skulmes scenogrāfijas skices - tērpu meti, arī fotogrāfijas.

"Oto Skulmes fotogrāfijas man bija liels atklājums," stāsta Šteimane. "Viņš līdz šim vēl nekad nebija vērtēts kā fotogrāfs. Poētiskas, ainaviskas, psiholoģiskas - Džemma ar māsīcu Mālpilī, piemēram. Skulme kā fotogrāfs - tas ir viens no virzieniem, kurā došos kā pētniece."

Uzstājīgi rakstot projektus Valsts kultūrkapitāla fondam, šobrīd Šteimanei ir izdevies spert pirmo soli, lai šis mūsdienu moderna dzīvesveida prasībām neatbilstošais Mežaparka nams pārtaptu par mākslas telpu. Atverot durvis, mums paveras plaša, gaiša, tikko izremontēta 60 kvadrātmetru telpa ar raupji nopulētu betona grīdas segumu un ķīmiķes Lidijas Liepiņas (Džemmas vectēva brāļa meitas) flīģeli centrā. Klīst leģendas, ka Krievijā, kur Lidija dzīvojusi, šīs klavieres kādos saviesīgos pasākumos spēlējis pats Sergejs Rahmaņinovs. 

Tieši šeit 2022. gada janvārī plānots atklāt pirmo izstādi ar nosaukumu "Moin, moin, Mālpils bezdelīga!".

"Šī telpa sākotnēji bija plānota kā Oto Skulmes darbnīca, ar speciāli viņa augumam izbūvēto otrā līmeņa balkoniņu, šī namā ir viena no trim telpām, kas veidota kā sešstūra formas šūna," stāsta mākslas vēsturniece. "Dzīvošanai pa vidu atvēlēta vien neliela zona divos stāvos. Tāds divdesmito gadu avangarda arhitektūras sapnis - paši cilvēki mitinās mazās istabiņās, jo viss pārējais plašums atvēlēts mākslai. Pirms piecpadsmit gadiem šī telpa arī tika pielāgota dzīvošanai, te parasti notikušas visas Džemmas preses foto sesijas, bet šobrīd tai atjaunots sākotnējais veidols. 

Varu arī apstiprināt, ka mīts par to, ka grīda šeit bijusi no asfalta, nav nekāds mīts - tā tiešām ir taisnība. Taisot remontu, dažus asfalta gabalus mēs atradām un iekļausim ekspozīcijā."

Jāpiebilst, ka jau pēc Džemmas aiziešanas mūžībā Šteimane, kas ir pēdējo Džemmas Skulmes izstāžu kuratore, un Skulmes piederīgie uzrunāja Kultūras ministriju ar līdzīgu ieceri, piedāvājot atpirkt namu, lai te ierīkotu muzeju. Tomēr tolaik dzirdīgas ausis ministrijā neatradās. Arī brīvajā tirgū pircēji, kas būtu gatavi šķirties no 1,3 miljoniem eiro, neatradās, jo lielākā daļa no potenciālajiem interesentiem uz šo īpašumu raudzījās kā uz gruntsgabalu, uz kura esošā māja ir tikai apgrūtinājums.

"Šā nama tīrās ikmēneša komunālās izmaksas ir ap 700 eiro, un ģimene šādu dārgu īpašumu uzturēt nevar,"

skaidro Šteimane.

Ģimene tomēr izšķīrās par labu muzejam, un nesteidzīgi, sperot vienu uzmanīgu soli pēc otra līdz Džemmas Skulmes simtgadei 2025. gadā, ir cerība, ka nams varētu pārtapt par radošu centru, kas pilda gan muzeja, gan pasākumu rīkošanas (darbnīcas, lekcijas) vietu.  

Pirmais periods Džemmas radošajā dzīvē, kam Šteimane šobrīd ir rūpīgi pieķērusies, ir viņas  ģimnāzijas gadi (1937-1944). Pētniece uzdod interesantu jautājumu - kā šis sabiedrībā tik ļoti populārais cilvēks, kas mūsdienās bija pasludināts par tādu kā padomju laika mākslas ikonu un arī, protams, pildīja šos oficiālos pienākumus, kā viņā veidojās personības struktūra, kura nodrošināja to, ka viņai tik ļoti rūpēja nacionālā identitāte?

"Viņai tas rūpēja pēc būtības," komentē zinātniece. "Tāpēc es nolēmu sākt ar šo periodu, kad 1937. gadā Džemma iestājās 1. ģimnāzijā - vēlējos ielūkoties, kas šajā laikā notiek, kas ir apkārt, jo lielās mākslas tur praktiski vēl nav, ir tikai tēva teātra scenogrāfijas ietekme, jo viņa bieži devās līdzi Oto Skulmem uz Dailes teātri. Tā vēl ir Džemma pirms Džemmas. Un tad mēs atradām arhīvā viņas un klasesbiedreņu vēstules! Tās sarakstītas epistolārā žanrā - var redzēt, ka cilvēki ir mācīti, vēstules ir ar pozām, lomām, ko meitenes pašas sev piedēvēja. Īpaši interesanti ir 1939. un 40. gada okupācijas varu apraksti, pirmie Jāņi... Caur šīm vēstulēm daudz labāk var saprast, kāpēc sabiedrība izturējās tieši tā un ne citādi, kas īsti notika šajā laikā jaunu meiteņu dzīvē. Var just, kā cilvēki ir uzbūvēti - audzināti savai valstij. Lai kaut ko darītu sabiedrības labā. Ir arī vecāku darbi, pāris nodevas ulmanismam - Ulmaņa portreti, kādi "urrā!" sižeti. Bet secinājums ir viens -

Džemma nav padomju produkts, viņa ir augusi un veidojusies iepriekšējā laikmetā - augusi savai valstij."

Šteimane ir iecerējusi lēnām iziet cauri visiem Džemmas garā mūža periodiem, gan bērnībai, gan sešdesmitajiem gadiem, kad notika viņas lielais iznāciens mākslā, gan Atmodas laikam un dzīves pēdējiem gadiem, kas arī iezīmējas ar intensīvu radošo darbu.

"Mans mērķis ir pietuvoties... stāstīt lēni, bez paviršām klišejām, it kā atmest visu, ko mēs par Džemmu zinām," saka zinātniece. 

Līdz mākslinieces simtgadei ir plānots apzināt arī Džemmas tēva - Oto Skulmes mantojumu. Lai arī viņš ir viens no ietekmīgās Rīgas mākslinieku grupas līderiem, bijis Eduarda Smiļģa labā roka Dailes teātrī (no 1926. līdz 1947. gadam bijis teātra mākslinieciskais vadītājs), mūsdienās par viņu monumentāls pētījums nav publicēts. 

"Ir daudz labu publikāciju par Oto. Džemma, protams, visu ir savākusi, arī Teātra muzejā ir materiāli, saikne ir labi aprakstīta, taču ir viena interesanta nianse - Oto Skulme padomju gados ieņēma vairākus vadošus un nozīmīgus amatus, tika arī pie Staļina prēmijas, 1940. gadā tieši viņš tika uzaicināts par Mākslas akadēmijas rektoru, tāpēc varbūt kaut kāda ēna pār viņu ir kritusi... padomju gados bija izdotas grāmatas, vairākas mapes un emocionāli skaitījās, ka darbs ir izdarīts. Tiesa, no mūsdienu skatu punkta, protams, redzam, ka izdarīts līdz galam vēl nav," viņa secina, ļaujot ielūkoties kartona kastē ar Oto Skulmes tērpu skicēm. 

"Kad viņš ir aiznesis uz teātri kostīma skici, aktieris ir tajā ieraudzījis žestu, pozu, kaut ko, kas viņam ir ārkārtīgi palīdzējis... viņu uzskata par ģēniju psiholoģiskā tēla nolasīšanā un iemiesošanā ar ļoti smalkiem paņēmieniem," par Oto Skulmi saka Šteimane. "Viņš nav tas mākslinieks, uz kuru skatoties, mēs nodomājam, ka tas ir kaut kas īpatnējs, neierasts. Varbūt tāpēc ir sajūta, ka stāsts par viņu ir izstāstīts. Viņš bija ārkārtīgi populārs visos laikos pie visām varām." 

Džemmas dienas Mežaparkā

Džemmas dienas Mežaparkā, Stokholmas ielā 11 ar Rīgas domes atbalstu norisināsies no 20. līdz 26. septembrim. Džemmas dienu Mežaparkā apmeklētāji nedēļas garumā tiks iepazīstināti ar Džemmas Skulmes Mākslas telpas projekta koncepciju un virzību. Tāpat būs iespēja ielūkoties unikālos materiālos no ģimenes arhīva, kas veidos topošo ekspozīciju "Moin, moin, Mālpils bezdelīga!". Jubilejas nedēļas pasākuma programmas ietvaros tiks atklāta Džemmas Skulmes mazdēla Artūra Dimitera izstāde "Ģimene", kā arī notiks vairākas radošās darbnīcas mākslinieku Sigitas Daugules un Artūra Dimitera vadībā.

Foto: Džemmas Skulmes topošā Mākslas telpa un arhīvs.