No augstākā punkta uz viszemāko iespējamo: "Supernovā" iepazītais "The Ludvig" atklāti par tēva zaudējumu

Publicējam fragmentu no intervijas.

Klik: Tavs tēvs gāja bojā divas dienas pēc “Supernovas” fināla. Tu, sešpadsmitgadnieks, esi konkursa epicentrā, visas Latvijas uzmanība ir uz tevi, un tad – tāda traģēdija. Pēc kaut kā tāda taču var sajukt prātā.

JL Kalmann: Es sajuku. Ne uzreiz, bet vēlāk noteikti. Es izskatījos pēc nobraukta sūda. Mani nevarēja atpazīt, un tas bija ļoti tumšs laiks. Konkurss notika svētdienā, pirmdien menedžere paziņoja, ka dabūjām otro vietu, tad notika skola. Otrdienas vakarā man pateica par notikušo. No augstākā punkta uz viszemāko iespējamo.

Mēs ar ģimeni, protams, turējāmies kopā. Es vienmēr esmu ticējis, ka dzīve, ko dzīvoju, ir maza kripatiņa no tā, kas bijis un vēl būs. Tikai pēc gada es kaut ko sāku saprast, un manā prātā viss aizgāja pa burbuli. Esmu priecīgs, ka vairs tik ļoti nelietoju narkotikas kā tad.

Mans tēvs bija diezgan kruts. Daudzi mani paziņas savus tēvus nav pat redzējuši vai, ja ir, viņiem nav nekādu labo attiecību. Viņš iemācīja visu, ko vajag.

Tolaik es redzēju raudam cilvēkus, kurus nekad nebiju redzējis to darām.

Es vienmēr ticēju tam, ka nomirt jau patiesībā ir skaisti. Tas ir kaut kas patiess un galējs. Tas nav kā kāzās. Tu apprecies un dzīvo kopā kādus divus vai trīs gadus. Tu nomirsti un atver durvis uz tālāko pasauli.

Pilnu interviju ar mūziķi “JL Kalmann” lasi šeit!