Ņemot vērā, ka runa ir par 500 gadu senu pagātni, ļoti iespējams, ka patiesību neizdosies noskaidrot nekad. Tāpēc vēsturniekiem tas ir jo lielāks izaicinājums. Britu vēsturniece Treisija Bormena dokumentālajā seriālā "Anna Boleina: Arestēšana. Prāva. Nāvessods", kas skatāms LMT Viedtelevīzijā, mēģina iejusties Annas Boleinas ādā, izpētot vietas un vēstures liecības, kas saistītas ar trim zīmīgām dienām viņas mūža traģiskajā izskaņā.

16.gadsimta sākumā augstmaņu ģimenē dzimusī Anna Boleina pusaudzes gados bija Francijas karalienes galma dāma un palīdze. Pēc atgriešanās Anglijā viņu savā galmā uzņēma toreizējā Anglijas karaliene konsorte Aragonas Katrīna. Drīz vien Anna sāka saņemt uzmanības apliecinājumus no Anglijas karaļa Henrija VIII (kura mīļāko pulka vidū bija arī Annas māsa), taču sākumā tos atraidīja.

Henrijam VIII tolaik bija nopietna problēma. Slavenā Tjudoru dinastija pie varas bija nākusi salīdzinoši nesen, kad Sarkanās un Baltās rozes kara noslēgumā par Anglijas karali kļuva Henrijs VII. Pēc viņa nāves tronī kāpa dēls Henrijs VIII, kurš pēc sava brāļa nāves par sievu apņēma viņa atraitni Aragonas Katrīnu. Viņiem bija meita, taču pārējās piecas grūtniecības un dzemdības bija beigušās traģiski. Tolaik (tomēr ne vairs uz ilgu laiku) bija grūti iedomāties, ka pār Angliju varētu valdīt sieviete. Pirms vairākiem gadu simteņiem Anglija bija pieredzējusi līdzīgu pēctecības krīzi, kas noveda pie pilsoņu kara. To nedrīkstēja atkārtot.

Katrīna jau bija vecumā, kad uz pēcnācējiem vairs netika liktas lielas cerības. Henrijam VIII vajadzēja mantinieku, lai nodrošinātu, ka Anglijas tronis paliek Tjudoru dinastijas kontrolē. Dziļi reliģiozais Henrijs VIII arī bija sācis koncentrēties uz svētajos rakstos pausto aizliegumu precēties ar sava brāļa sievu; nespēju ieņemt pēcnācēju viņš uzskatīja par zīmi. Turklāt karalis bija iemīlējies Annā Boleinā (vai vismaz viņu iekāroja), taču viņa nepiekrita kļūt par Henrija VIII mīļāko. Tikai par sievu.

Henrijs VIII pieprasīja laulības anulēšanu, apgalvojot, ka pāvesta dotā atļauja laulībai esot bijusi nepamatota. Tam bija ļoti nopietnas sekas, jo tādā veidā Henrijs VIII apšaubīja pāvesta dievišķo statusu. Dziļi katoļticīgais Henrijs VIII un viņa laulības nedienas noveda pie tā, ka Anglija reliģijas lietās pasludināja savu neatkarību no Vatikāna, pasludinot monarhu par galveno autoritāti baznīcas lietās. Viņa laulība ar Katrīnu tika šķirta, un 1533.gadā karalis par sievu apņēma Annu Boleinu.

Taču Henrija VIII un Annas Boleinas laulības bilance bija līdzīga - viena meita un neviena dēla, tikai vairākas neveiksmīgas grūtniecības.

Vēsture atkārtojās, un jau trīs gadus vēlāk Henrijs VIII bija ieskatījies Džeinā Seimūrā, kura bija abu viņa iepriekšējo sievu galmā. Galu galā Annai Boleinai tika izpildīts nāvessods un Henrijs varēja apņemt par sievu Džeinu Seimūru (pavisam viņam bija sešas sievas), taču atklāts paliek jautājums, kurš šo pavērsienu izplānoja un īstenoja.

Daudzi par vaininieku uzskata valstsvīru un juristu Tomasu Kromvelu, kurš bija autors idejai par Anglijas atdalīšanos no katoļu baznīcas. Par sava uzvārda nākotni satraucās ne tikai Henrijs VIII, bet arī visas ietekmīgās, karaliskajām aprindām pietuvinātās ģimenes, kuru savstarpējie cīniņi un intrigas padarīja Anglijas galmu par nežēlīgu vietu. Kromvels strādāja karaļa labā un tika par to atalgots - pēc Henrija VIII pirmās laulības šķiršanas viņam tika piešķirti jauni amati un tituli.

Kromvela ideja bija arī likvidēt nelielos klosterus, to bagātības iepludinot karaļnama koferos. Anna Boleina pret to iebilda, uzskatot, ka nauda būtu jāizlieto izglītības veicināšanai un labdarībai, un pārliecināja ierēdņus un garīdzniekus lobēt valdībā šo mērķi. Iespējams, ka tā bija viena no Annas Boleinas liktenīgajām kļūdām. 

Nespēja tikt pie troņmantnieka, Henrija VIII jaunā aizraušanās un Annas Boleinas domstarpības ar karaļa valstsvīriem - sakrītot visiem šiem apstākļiem, karaļa otrās sievas liktenis uzņēma nelāgu virzienu. Anna Boleina tika apsūdzēta valsts nodevībā un laulības pārkāpšanā ar pieciem vīriešiem, kuru vidū bija viņas pašas brālis. Viņai tika piespriests nāvessods, nocērtot galvu ar zobenu.

Viedokļi dalās par to, vai Annas Boleinas nelāgo galu izplānoja Kromvels, vai arī pats Henrijs VIII. Vēsturniece Bormena seriālā pieļauj, ka Anna līdz pat pēdējam brīdim cerēja, ka karalis viņu tomēr paglābs.

Nākamajā dienā pēc Annas Boleinas sodīšanas ar nāvi Henrijs VIII saderinājās ar Džeinu Seimūru, un jau desmit dienas vēlāk viņi bija precēti. Likteņa ironija ir tāda, ka trešā sieva Henrijam VIII beidzot dāvāja dēlu Edvardu VI, taču viņš tronī sēdās kā bērns un valdīja tikai dažus gadus.

Vēstures lappusēs daudz lielāka nozīme ir Henrija VIII meitām no pirmajām divām laulībām. Henrija VIII un Aragonas Katrīnas meita Marija Tjudora kļuva par Anglijas pirmo neapstrīdēto monarhu-sievieti, un pēc viņas troni 45 gadus ieņēma Henrija VIII un Annas Boleinas meita Elizabete I.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".