:format(webp)/nginx/o/2021/10/18/14148061t1h6bf9.jpg)
Latviešu dokumentālā kino režisors Ivars Zviedris pašmāju skatītājam visvairāk zināms ar izaicinošiem cilvēkstāstiem, kuru veidošanā kā rūpīgs antropologs piedalījies gandrīz vienpersoniski.
Viņa kino kontā – “Dokumentālists”, stāsts par kolorīto purva Intu, pērngad tapis arī kovidlaika portretējums “Bahs pret Covid”, kura ietvaros TVNET kultūras redakcija tikās ar pašu Zviedri.
Jau 22. novembrī būs gaidāma televīzijas pirmizrāde filmai “Latvijas kods. Birokrātijas līķis” par kādu Valmieras morgā gulošu cilvēku, kuru, “pateicoties” oficiālajām procedūrām, ir grūtības apglabāt. Filmas komanda šim procesam sekoja vairāk nekā trīs gadus.
Publicējam tiešsaistes žurnāla KLIK sarunu ar Ivaru Zviedri, kas tapusi 2021. gada 12. novembrī.
Kad iznāca Andra Gaujas skandalozā filma “Ģimenes lietas”, tika runāts par to, cik ētiski ir filmēt cilvēkus, piemēram, pastāvīgā alkohola reibumā, kuri nesaprot notiekošo. Kur ir tā robeža – rādīt to vai ne?
Visticamāk, ne tikai “Ģimenes lietās”, bet lielākoties varoņi to neapzinās. Man reiz zvana kungs – klausies, gribi uztaisīt foršu filmu? Es saku, ka gribu. Viņš izstāstīšot visu par savu sievu. Un kāpēc? Viņš grib atrast sev savdabīgu psihoterapeitu, mēs runāsim, un es filmēšu. Bet mans noteikums ir tāds – ja tu mani ielaid savā guļamistabā tiešā un pārnestā nozīmē, tad filmējam. Ja nē, tad nav jēgas.