Latvijas Televīzijas “Kultūras ziņu” komandai no 27. oktobra pievienojās jauni vadītāji, un līdzās Jānim Holšteinam-Upmanim, Edgaram Raginskim un Lienei Jakovļevai pievienojās arī kino režisore un publiciste Adriāna Roze, kura sevi sauc par latviešu kino lobētāju. Viņas “labo darbu” sarakstā ir vairāki “Lielie Kristapi”, komēdija par kāda pierobežas ciematiņa kolektīva ķibelēm un poētiskais ieskats Rīgas velokurjeru naksnīgajās gaitās.

Pandēmijas laiks parādīja to, ka dzīvojam katrs savā “burbulī” arī sociālajos tīklos – par vakcīnām, anti-vakcīnām un visu pārējo. Mēs izlasām kaut ko sociālajos tīklos un “pavelkamies” līdzi.

Cilvēka dabā nav paciest neskaidrību. Mums gribas stabilitāti, zināt, kas notiks rīt, lai uz visiem jautājumiem ir vienkāršas atbildes. Veidojam šīs opozīcijas – melns, balts, labs, slikts, tādā veidā radot jēgu sev, mazinot diskomfortu par nezināmo. Taču tas ierobežo piedzīvot pasauli un apzināties, ka visi šie jautājumi var būt arī sarežģītāki.

Arī māņticība, paļaušanās uz kādu ārēju spēku, tik iecienītā tautas medicīna – šis viss latvietim ir tuvs. Vai mēs esam maģisko domātāju tauta?

Tas ir jautājums par to, ka mēs visi meklējam dzīvei jēgu, un to nav iespējams atrast, var to vienīgi radīt [pats]. Tālāk viss kļūst vēl sarežģītāk. Kādam dzīves jēga būs pieņemt, ka eksistence ir bezjēdzīga. Vai vēl kā variants – ka eksistence ir neskaidrībā. Cits, savukārt, mēģinās formulēt dzīves jēgu maģiskajā domāšanā.

Mēs katrs izvēlamies to, kas tajā brīdī vairāk mierina vai ir ērts. Ir grūti šiem cilvēkiem pārmest, jo tas ir veids, kā haotiskā un nestabilā laikā ieviest stabilitāti. Un cilvēkam ir svarīgi ticēt tam, ka ir kāds vai kaut kas, kam, iespējams, ir atbildes. Ka, veicot kādu rituālu kopumu, uzlabosies, piemēram, imunitāte.